Kartogrāfi kārdēm: kā neirobiologijas ārdabīgi pererisovāja mūsu iekšējo pasauli

Mēlnis — to varētu saglabāt par vienīgu organu, kurš mēģina izpētīt pašu. Tas padara neirobiologiju par labāko un vēlāko zinātnei. Pēc pēdējo 1,5 gadsimtiem neliela cilvēku skaita, motīvēti purāvām uztverēm, izpētīja šo mītiņo bezdunu un mēģināja attēlot to karti. Mēs atcerām viņu vārdus ne tikai ar sīkām teorijām, bet ar prasmes, kuras mainīja mūsu uzskatus par to, kas esam. No primitīviem zīmējumiem klēšu lappes uz komplikātiem tomogrammiem — viņu ceļš bija grūts, bet sasniegumi nesāpēji.

Santjago Rāmon-i-Kahals: modērnās neirobioloģijas tēvs

Hejs bija mākslinieks, kurš zīmēja neironus. Rāmon-i-Kahals, nesodīgsスペāņš, arī ar mikroskopu un Goliķi veidošanas metoðu, kuru pie viņa uzskatīja par kapisu un nelielu vērtīgu, izvēlējās to, ko citi nesēja. Bet Kahals uztvēra tajā to, ko citi nesēja. Viņš veltīja gadiem, zīmējot nervu tukšumu cellules, un viņa karandas zīmējumi mūsdienās pastāv ar precizitāti un sīkumu. Viņš pierādīja, ka neironi neapvienojas viens ar otru, bet ir atsevišķas, diskretas vienības. Tā bija “neirona doktrīna”, kura kļuva par visas modernās neirobioloģijas pamatu. Pēc saviem atklājumiem viņš ieguva Nobelī prēmiju 1906. gadā, ko dalīja ar itālioru Kamillo Goliķi, savu galveno opozanti. Pasludināšanas ceremē viņi ilgu laiku bija spidri, bet tieši šī mācība ietekmēja zinātnei pāri.

Aleksandrs Romānovičs Lūrija: krievu ārdabība, kas sāka apvienot mozgu daļas

Lūrija bija īpaša personība. Viņš ne tikai izmēģināja mozgu, bet mēģināja saprast, kā tas darbojas reālajā dzīvē. Viņa pacienti — kontuzēti kareivī, cilvēki ar dažādām zonu traumām — kļuva viņa dzīvās laboratorijas. Viņš stājās pie viņiem stundas, novērot, kā viņi mēģina runāt, skaitīt, atzīt uzredzējumus. Tā viņš izveidoja savu slaveno teoriju par trijiem funkcionalajiem blokami mozgas — blokiem aktivēšanas, apstrādes un programmēšanas. Viņš bija viens no neiropsioloģijas uzsāktājiem un cilvēks, kurš parādīja, ka psihika ir materiāla pamata. Viņa grāmatas, īpaši “Biežnieku neiropsiologijas pamati”, mūsdienās saglabājās daudzu ārstiem pieklātes.

Ēriks Kandels: kā atmiņa ieraksta molekulārā līmenī

Kandels izvēlēja atmiņu izpētīšanai ne cilvēku, bet jūras slīdētāja aplijes. Tam ir tikai 20 tūkstoši neironu, un tie ir lieli, kas ļauj novērot izmainīgumus gandrīz reālajā laikā. Kandels novērot, kā aplijes cellules reaģē uz rīķiķiem, kā mainās savu saistīšanos, kad tie saglabā. Viņš parādīja, ka atmiņa nav mistiska process, bet fiziskais sinapsiņu izmainīgums: kad mācām, mūsu neironi tiek patiesībā pārbūvēti. Pēc šī atklājuma viņš ieguva Nobelī prēmiju 2000. gadā. Viņa darbs mainīja pieeju posttraumātiskā stresa, fobijām un pat Alzheimeres slimībai ārstēšanai.

Jons Ekcls: neironi un dziesma vienā uzvārī

Ekcls bija cilvēks, kurš nebija baidīts filozofiju. Viņš izmēģināja sinaptisko pārsūtīšanos — elektromehāniskos un ķīmiskos signālos, kas gaitas starp neironiem. Viņš pierādīja, ka tie signāli pakļaujas strīdīgām fizioloģiskajām likumiem, bet piekrītējs bija duālistiski. Viņš uzskatīja, ka sapratne nav tikai elektromehānika, bet daudz vairāk, kas interakcijā ar mozgu. Tā izraisīja daudzas diskusijas, bet tieši viņa pētījumi kļuva par pamatu sapratnei par to, kā darbojas neirotransmislīgie, kā darbojas antidepresanti un anestētiki.

Wilhelms Penfilds: kad mozgs atver kārtēlēm

Penfilds bija neuropsihirurgs, kurš operācijās stimulēja pacientu mozgu un ierakstīja viņu briesmas. Viņš to daroja ne bezprāta intereisa, bet, lai izņemtu tumšus, ne bojājot ciešamajām zonām. Viņš izmēģināja kārti sēnsoru daļas mozga, parādīja, kā kustības koriņa daļas saistītas ar pirkstiem, ķermeņiem un runāšanu. Viņš ieguva vēstures vēlmi kā cilvēks, kurš pierādīja pastāvēšanu “nebes atmiņas” — zonu, kas ļauj mums atminēt mūsu mācījumus. Viņš izdevās uztvert darbojošo mozgu un aprakstīt to klājām un precizām vārdiem.

Carls Frīhs un pčēles kolonijas: neatīstīts klājs uz mozgu

Čārlzs Frīhs studēja pčēles uzvedību, bet viņa atklājums par to, kā pčēles uztver pasauli, kļuva par pārtraukumu sapratnei par cilvēka sēnsoru sistēmas darbību. Viņš parādīja, ka pčēles atšķir spēlmes un uzskates no cilvēka, bet viņa mozgs apstrādā informāciju principos, kuri ir īpaši līdzīgi mūsu. Viņa pētījumi “pčēles deša valoda” parādīja, ka pat vājākās nervu tīklu var būt kompleksas. Viņa darbs kļuva par pamatu etoloģijai, zinātnei par uzvedību, kura parādīja, ka kāds briedis mozgs ir unikāla adaptācija pie savas pasauli.

Katrs no šiem izpētītājiem bija uzbruktējs. Viņi ne tikai meklēja patiesību — viņi meklēja atslēgu, kas padarā mēs cilvēkus. Viņi redzēja mozgu ne tikai kā organu, bet arī kā veselu pasauli, vērtīgu visu dzīvi. Viņu sasniegumi nav tikai enciklopēdijās punkti, bet arī veida vēlmes uz sapratni par sevi.

Permanent link to this publication: