Sainis kā brīvības spoguļs: eksistenciālisti par vēlāko briesmo

Kad mēs raudzāmies no saines, mēs neviens neviņu nemēģinamem komfortu. Mēs saskaras ar pamatmērķi mūsu eksistences: mēs neesam vieni. Kāds kāds mīlam, kāds vērtē, kāds mīlamies tieši to, kāvi mēs nevēlamies sevi redzēt. Eksistenciālisti, šie sāpīgi brīvības un atbildes filozofi, redzēju sainēm neviens neviņu tikai emociju, bet atklājumu par cilvēces pastāvības dabu. tiem sainis nav slāpums, ne moralisks kļūme, bet ontoloģisks faktisks, kas atklāj mūsu dziļo attiecību uz citiem un mēmēm pašiem. Søren Kierkegaard, Jean-Paul Sartre, Martin Heidegger un citi domātāji šajā virzienā pētīja saini kā fenomēnu, kas parāda mums, kāvi mēs esam patiesībā.

Kierkegaard: sainis kā trešo un pašu sevi sagaidīšana

Dāņu filozofs Søren Kierkegaard, kurš dažreiz tiek saukts par eksistenciālisma tēvu, apskatīja saini ne kā sociālo emociju, bet kā eksistenciālo stāvokli, saistītu ar mūsu spēju izvēlēt sevi. Kierkegaardam sainis nav reakcija uz citā personu skatu, bet reakcija uz iekšējo nesaskaņu starp to, kāvi mēs esam, un kāvi mēs vajadzētu kļūt. Šīs nesaskaņas sentīvs rodas, kad mēs uztveram savu beigu, savu attiecību uz Dievu un savu nesaprotēmību pilnībniegi realizēt savu esmi.

Savi darbā “Mirtības slimība” Kierkegaard raksta par “nebesmīķīgu slimību” nāvi, kas ir nezinātība par to, ka cilvēks nevar būt sevi pašam. Sainis šeit cieši saistīts ar šo nāvi: mēs saināmām savu slāpumu, savu vīnību, savu nesaprotēmību sasniegt idealu, kādu mēs sevi uzstādem. Bet šī sainis, pēc Kierkegaarda, var kļūt par ceļu uz atbrīvošanu. Ja mēs atzīmēm savu saini Dieva priekšā, mēs gaidām pirmo soli uz patiesīgas vērības un patiesām “es” iegūšanu. Sainis kļūst ne par kārtību, bet par izvēli uz attīstību.

Interesanti, ka Kierkegaard atšķir saini un vīnību. Vīnība ir reakcija uz konkrētu darbību, sainis ir reakcija uz to, ka pašam cilvēkam neatbilst viņa ideāls. Sainis ir dziļāks, tas saskaras ar mūsu eksistences būtību. Un tiešo tam piecas to būtību, ka tas var būt ļoti briesmojošs un ļoti attīdinājošs.

Sartre: sainis kā saskaršanās ar citu

Žan-Pol Sartre, galvenais franču eksistenciālists, izprostot visticamākās filozofiskās saines konceptu. Savi darbā “Esmība un nekas” viņš apskatīja saini kā fenomēnu, kas rodas tikai citu klāt. Pēc Sartra, sainis nav reakcija uz abstrakta moraliskā likuma pārtraukšanu, bet tieksmīgs rezultāts no tā, ka mēs tiek redzēti. Mēs varētu darīt kaut ko ar sevi pašiem, un neizturētu saines, tomēr kā vien kāds kāds mīlam, mēs sākam redzēt sevi šīs personas skatī, un šīs skatī var kļūt izcelsmi ļoti dziļām nelodīgumām.

Sartre piemēra slavenu piemēru: cilvēks, kurš uztver, ka viņš redz cilvēku, un mīlam, ka viņš tiek redzēts kā “cilvēks, kurš uztver”. Tas nav tikai citā personas doma, tas ir objektivizācija. Sainis, pēc Sartra, ir uztverēšana, ka esmu citu objekts, un ka mūsu pastāvība atkarīga ir no tās skata.

Šīs citu personas skats, pēc Sartra, neviens neviņu mainā mūsu sevi pašu, bet mainā mūsu pastāvību. Mēs vairs nevarējam būt “tikai seviem”, mēs kļūstam par to, kāvi mēs tiek redzēti. Sainis nav tikai emocija, tas ir eksistenciālais traumes par to, ka mēs nekontrolējam to, kā mēs tiek redzēti, un ka mūsu brīvība ir ierobežota citu brīvību. Šīs virzienā sainis nav slāpums, bet liek runāt par to, ka mēs nevarējam eksistēt izolēti. Mēs vienmēr esam citu cilvēku skatu virzienā, un sainis ir maksas par šo sociālo saikni.

Heidegger un Jasperse: sainis kā patiesības zudēšana

Vaiņāk, ka Marts Heidegger neizmantoja vārdu “sainis” kā Sartre, viņa koncepta “das Man” (neapstiprināts, kopīgs) un “patiesās eksistences” tieksmīga saistīta ar saines fenomēnu. Heidegger teica, ka mēs dzīvām stāvoklī “kļūšanās”, kad mēs neesam sevi pašiem, bet pakļaujamies kopīgajām normām un standartiem. Sainis rodas, kad mēs uztveram, ka mēs nesaprotēm šīs standartus, vai kad mēs gaidām, ka mūsu dzīve nav mūsu paša dzīve, bet kā dzīve, kuras pieķer citi. Sainis šeit ir signāls par to, ka mēs zudējam sevi pulkā un tagad tiekam prasītiem neaizrautības sentīvu.

Kārlis Jasperse, vēl viens lielais eksistenciālists, apskatīja saini kontekstā “margines situācijās” — brīžos, kad mēs saskaras ar mūsu eksistences robežām: mirtība, briesmošana, vīnība. Šīs situācijās sainis var kļūt par katalizatoru, kas izvadī mums no rutīnas un uzsāk mēģināt domāt par to, kāvi mēs esam patiesībā. Sainis, pēc Jasperse, atklāj mūsu vērāmību, bet patiesībā šī vērāmība atver ceļu uz patiesām eksistences. Mēs saināmām ne tikai saviem darbībām, bet arī savai pieļaujamībai, un šī uztverēšana var kļūt par ceļa uzsākumu uz pašpēcēšanos.

Sainis un brīvība: eksistenciālistiskā etikas paradoks

Viens no centrālajiem eksistenciālistiskās saines sapratnes paradoksiem ir tas, ka sainis vienlaikus ierobežo mūsu brīvību un to apstiprina. Viens ceļš, sainis saistījams ar citiem, pieprasa, lai mēs ņemēm vērā citu skatu, viņa vērtējumus, viņa varu. Mēs nevarējam neglīt citu skatu, jo šī skatī konstituē mūsu pastāvību. Tomēr sainis ir liekums, ka mēs neesam tikai objekti. Mēs neesam tikai lietas, ar kuras var manipulēt. Mēs esam būtnes, kuras varēm izturēt saini, un tas nozīmē, ka mēs esam uztverēji un mēs esam atbildīgi.

Tikšķišķi, eksistenciālisti uztver, ka šī uztverēšana ir mūsu ceļš uz brīvību. Mēs varēm ļaut sainei paralēt mēnus, vai mēs varēm izmantot to kā mainīšanās uzsākumu. Piemēram, Sartre teica, ka mēs nevarēm ļaut citam personai pilnībnieši noteikt mūs. Mēs vienmēr varēm izvēlēt, kā interpretēt šo skatu. Mēs varēm teikt: “Jaun, es uztverēju, bet tas neapstiprina mēnes kā personu. Mēs varēm mainīt savu uzvedību, mēs varēm kļūt par citu”. Šajā izvēlē atrodas mūsu brīvība.

Sainis modernajā pasaulē: eksistenciālistiskais skats

Mūsdienās, laikmetā sociālajās tīklos un nepārtrauktajā uzraudzīšanā, eksistenciālistu idejas par saini kļūst īpaši svarīgas. Citu personas skats, kādu Sartre rakstīja, mūsdienās vairākās reizēs stiprināts. Mēs neviens neviņu neviņu redzēm, bet mēs zēmēm, ka mēs tiek redzēti miljoniem, un mēs nezinām, kuri tieši mēs redz. Tas veido jaunu līmeni saines: mēs sākam saināmām lietām, par kuras mēs agrāk neesam rādīju, jo būtībā sazinām, ka kāds, kuru mēs nezinām, mēs varētu izvērtēt.

Bet eksistenciālistiskais piekļuve dāvā mums rūpesli, kā mēs varēm strādāt ar šo saini. Tā atcer, ka sainis nav objektīva realitāte, bet mūsu skata rezultāts citu personas skata. Ja mēs varēm uztvert, ka šī skatī neapstiprina mēnus pilnībnieši, ja mēs varēm izvēlēt, kā reaģēt uz to, mēs varēm atbrīvoties no tās tirānijas. Sainis neiznīkš, bet tas neviens neviņu kļūst par mūsu cietnieku.

Epilog

Eksistenciālistiskie filozofi saini neviens neviņu nesaprotu tikai kā nelodīgu sentīvu, bet kā vienu no ciešākajām cilvēces pastāvības izraisiem. Sainis saistījams ar citiem, ierobežo mūsu brīvību un vienlaikus atver ceļu uz to. Tas atcer, ka mēs vienmēr esam attiecībās ar citiem, un mūsu identitāte formējas ne tikai mūsā, bet arī starp mums un citiem. Ietverot saini, mēs varēm būt ļoti briesmojoši, bet tas arī var būt avots viedības. Ceļā cauri sainim mēs uztveram savas robežas, savas vēlmes un briesmes. Ceļā cauri sainim mēs mācāmies būt sevi pašiem. Šīs virzienā sainis nav ienaidnieks, bet mācītājs. Vienīgais, vēlākais un vēlākais no visiem.

Постоянный адрес данной публикации: