Kloda Lelus kārtnes galvenās tēmas: kārtas dzejne un neapmierināma mūzikas mīļuma

Klods Lelus ir franču kinorežisors, scenārists, operatoris un producents, kuru vārds pastāvīgi iekļāvies pasaulē kino vēsturē. Viņa filmas nevar tiek viegli klasificētas: tās nevienmēr ir tikai melodramas, nevienmēr ir tikai psihologiskās drāmas, nevienmēr ir tikai detek蒂vs. Tās ir sarežģītas, dažādas lāvēšanas izteiksmes par cilvēka emocijām, varas kārtas un to, kā vēsture — personīga un kolektīva — veido mūsu dzīves. Vairāk nekā sešdesmit gadus Lelus ir izveidojis atzīstamu autortēma, kurā romantiskā dzejne saskaras ar acīmredzētu sociālo atklāšanu, un improvizācijas viegliņš — ar dziļu filozofisku tekstu. Viņa pasaulē vienmēr ir centrs cilvēks — ar saviem saslimēm, pastāvīgajām, uztverēm un neatliekamu mīļuma vajadzību.

Vīrs un sieviete: mīļums kā neatliekams stīgs

Kloda Lelus kārtnes galvenā tema, kas ritē cauri visiem viņa filmām, ir vīra un sievietes attiecības[reference:0]. Pašreizējais režisors atzīst, «Emocijas nav mainījušās. Tikai tas, kas neprogressēja kopš pirmajām laikmetiem, ir mīļums»[reference:1]. Tomēr, šī neatliekama, arhētiska spēka viņš veltīja savus galvenajos darbos. «Vīrs un sieviete» (1966), kas deva viņam divas «Oskara» balvas un pasaulē izslavēja, kļuva par kādu veidu manifestāciju: tas ir stāsts par bērniem, kuri atrod viens otru, neapmierinoties ar vēlāko bagātību[reference:2]. Režisors rāda mīļumu kā neideālo skāpstīgu, bet kā sarežģītu, konfliktējošu procesu, pilnīgu nelodīgas, piekritēm un neapmierinātajiem atklāšanām.

Šī tema paliek centrā visu viņa karjeras laikā. Filmas «Dzīvot, lai dzīvētu» (1967), «Cilvēks, kurš man patīk» (1969), «Briesmoņi» (1974), «Vīrs un sieviete, 20 gadus vēlāk» (1986) un pat vēlākā darba «Labākie dzīves gadi» (2019) pēta dažādas mīļuma attiecību virzienus: no saslimēm un gremošanas līdz izklimšanai un nostālē[reference:3]. Tomēr Lelus nekad nevienkāršo: viņa varonis dažreiz izliek situācijās, kur mīļums saskaras ar egoismu, trūkumu vai dzīves apstākļiem. Viņš rāda, ka mīļums nav punkts, bet ceļš, pilns neapmierinātajiem virziem.

Dzīve, kārtas un laika spēle

Otra kloda Lelus galvenā tema ir kārtas un dzīves loma cilvēka dzīvē[reference:4]. Viņa varoni pastāvīgi atradās situācijās, kur veidošanas lomu spēlē kārtas saskaršanās, piekritēji vai neapmierinātie virzieni[reference:5]. Lelus kādā veidā runā mums: mūsu dzīve nav stingri noteikts maršruts, bet improvizācija, kur viens kārtas notikums var mainīt visu. Šīs sencecinājums viņa kinematogrāfija tiek īstenota eksistenciālās filozofijas saskarē, cilvēks nav varonis savai dzīvei, bet viņš ir brīvs izvēlēties, kā attiekties uz to, kas viņam notiek.

Šeit veidošanas rolu uzskatām laikam. Lelus mīlas pārtraukt kārtējo laiku, montēt brīvi, veidojot «sentimentu virzienu»[reference:6]. Flashbacki, pasākuma un mūsdienas papildināšana, autoķērpi no saviem filmām kļūst nevienmēr kā pieņēmums, bet kā pieņēmums, kā veidojot to, kā mājums turpinās dzīvot mūsdienās[reference:7]. Viņa filmas dažreiz atgādājas kā mūzikas improvizācijas, kur tēmas rodas, attīstās, atgriežas un mainās, veidojot sarežģītu, dažādu lāvēšanas stīgu pasaku[reference:8].

Holokausta atminēšanās un ebreju identitāte

Kloda Lelus personiskā vēsture nesapēcē ar Holokausta trādēm[reference:9]. Viņš dzimis ālžīru ebreja un katoļu ģimenē, kas pieņēma ievēršanu[reference:10]. Otrā pasaules kara laikā viņa māte saglabāja viņu no nacistu, saglabājot to kinoteātros visā Francijā[reference:11]. Šī pieredze ne tikai veidoja viņa mīlestību uz kino, bet arī dziļu interesi uz ebreju un atminēšanās tematu[reference:12].

Tema Holokausta un ebreju identitātes vairākkārt atkārtojas viņa kārtnēs. Filmā «Viens un otrs» (1981) Lelus stāsta par četrām ģimenēm Otrā pasaules kara fona un nacionālisma iznīcinājošajām sekām[reference:13]. Filmā «Nolaidētie» (1995) viņš pārnes romānu Viktora Hugo XX gadsimtā, ievietojot ebreju ģimenes vēsturi Eiropas vēstures kontekstā[reference:14]. Pašreizējais režisors atzīst, «Es mīlu ebrejiem tāpat kā sievietēm, — tie ir sarežģīti. Es esmu uzsverēts, jo tie veido lietas sarežģītiem»[reference:15]. Kloda Lelusam Holokausta atminēšanās nav tikai vēsturiska tema, bet arī personiskā, eksistenciālā nepieciešamība, lai saglabātu savu saikni ar mājumu un pārdevu to nākamo paaudzēm.

Mūzika un tēls kā emociju valoda

Nevar runāt par Lelusu, neatzīmējot mūziku. Viņa filmas vienmēr ir attēla un skaņas dialogists. Mūzika Frančisa Lēja, Mīšela Legrana un citu komponistu kļūst nevienmēr kā fons, bet kā pilnīgs pasākums[reference:16]. Lelus dažreiz izmanto mūzikas un tēlniecības numurus, veidojot īsu, gandrīz opernveidīgu atmosfēru[reference:17]. Saviem pēdējām filmām «Finalement» (2024) viņš pat apraksta filmu kā «mūzikas balodu», kuras džezas improvizācija kļūst par cilvēka emociju metaforu[reference:18].

Lelusam mūzika ir veids, kā izraugt to, kas nevar tikt pierakstīts vārdos. Tā veido emociju tekstu, iegūst varonesces un sašķēršas scenārijos, veidojot vienu kopīgu stāvu. Kā arī džezā, viņa filmās nav starpām noteiktās struktūras — ir brīviem griešanās, kas pakļaujas savai iekšējai logikai.

Mācība vēlēt un iespēja sākt atkārtoti

Lelus vēlākajā kārtē eksplācē filozofiskie motīvi. Viņa pēdējais films «Finalement» (2024) ir mācība par dzīves smagas meklēšanu, atvainojumu un iespēju sākt atkārtoti[reference:19]. Galvenais varonis, advokāts krīzē, mēģina atkārtoti izvēlēties mūsdienu un veikt jaunu mūsdienu[reference:20]. Režisors formulē savu galveno tēzi: «Ja cilvēks ir brīvs, viņš vienmēr var sākt atkārtoti»[reference:21].

Šī domā ir savienojuma ar visu Lelus kārtni. Viņa varoni pastāvīgi atrodas kustībā — ne tikai fiziskajā, bet arī garīgajā. Viņi kļūst, stādās, zaudē, bet vienmēr saglabājoties atjaunošanas spēju. Lelus optimisms nav naīvs uzskats par labo beigu, bet dziļa uzskats, ka cilvēks var atkārtoti rakstīt savu vēsturi, ja viņam ir brīvība pārskatīt sevi un izvēlēties.

Galvenā rezime

Kloda Lelus kārtnes ir sarežģīts, dažādas lāvēšanas pasaulē, kur mīļums un dzīve, atminēšanās un uztveres, mūzika un tīšums saskaras. Viņš saglabā savus temus desmitdesmitos gadus, bet katru reizi atradot jaunus veidus tos izraugt. Viņa filmas nav tikai stāsti, bet uzaicinājums domāt par to, kā būt cilvēkam pasaulē, kur kārtas varas valda, bet mīļums paliek vienīgā neatliekamo vērtību. Šīs sencecinājuma Lelus nav tikai režisors, bet arī cilvēka garīgas esmas vēstnieks, kuru filmas turpinājot skaļi kā mūzika, kuras nevares aizmirst.

Постоянный адрес данной публикации: