Rīgas vidū, pie tās laukuma, kur vienreiz stāvēja tražāmā cietokšņa, līdzīgi vairāk nekā četrdesmit gadiem stāvēja īpaša veida piemineklis. Liels, izpostīts, nekāvīgs, tas kļuva par bezdomnieku māju, spēļu vietu un satiru objektu. Tomēr šīs neliepīgas elefanta veidota vārds ieguva literatūras vēsturē, nodāvot māju vienam no Viktora Hugo vēlākākajiem personāžiem — mazajam parīžu gāmenim Gavrošam. Tāpat liels simbols impērijas ambīcijām kļuva par bērnu vienlīdzības un ieloknes brīvības simbolu.
Slaņa vēsture pie Bastilijas laukuma sākās 1808. gadā, kad Napolēons Bonaparts, vēlējoties pārvērst Parīzi jaunās impērijas galvaspilsētā, uztvēra lielu monumenta ideju. Viņš vēlējās atliekt savas kara uzvaras, un pirmo plānu, — ēģiptes kampaņu. Impērijas vadītājs nolēma, ka vietā pārbaudītajā cietokšņā jāveido 24 metrus augsts bronzas slonīts, izlīdzēts no spāņu iegūtajām pūšēm. Slona iekšpusē bija plānota vēršanām virzienā stiepās, kur bija plānots izvietot skatu platformu ar torni. Tas bija neviens cits nekā piemineklis, bet arī fontāns ar četrām ūdensmetēm, kas godinātu impērijas spēku.
Tomēr ambiciozā projekts palika tikai papīrā. Napolēona karš prātēja naudu, bronzu izmantoja pūšēm, nevis statujām. 1813. gadā pie laukuma izveidoja pilnīgu hipokrita maketu: koka karkass, apklāts ar putra. Slonīts bija liels — 24 metri augsts un 16 metri garš, bet neviens nebronzas veidojums, parīgie ieguva izpostītu, ātri vešanās modeli. Impērija krita, un slonīts neizliedza metalā. Gadiem tas stāvēja pie laukuma, lēnām bojājot, kļuva par nesapildīto Napolēona uztverēm simbolu.
Viktora Hugo šajā vecajā, pusrazdevējā slonī iedzīvoja viņa varonis. Romanā “Atvainojumi” Gavrošs ir astoņkārtētais bērns, bezžēlastīgo tērvērču Ternardjē vecākais dēls. Atstāts vecākām, viņš dzīvo uz ielām, pašu ieguva naudu un kļuva par tiesīgu “gāmeni” — parīžu bezdomnieku, kurš zina visas pilsētas ieloknes. Viņa māja kļuva par hipokrita slona karkasa ķermeni pie Bastilijas laukuma.
Statujas iekšpusē, tukšajā telpā, Gavrošs izveidoja saviem vajadzībām mīt vietas. Viņam bija pat savi kāji — matras kauliņš un odejas alvokā, apsargāta no ceļkalniem. Šo bēgavietu viņš vienu reizi dalīja ar diviem maziem bērniem, kuriem viņš nekas nezināja, ka tas bija viņa savu bērniem, kuriem vecāki pārdeva nezināmām sievietēm. Viņš ieveda bērniem savu slonītu, pārēmēja, apvērpoja un rīkoja par viņiem kā vecākiem brāļiem, nezinot, ka tas bija viņa paša bērni.
Viktoram Hugo slonīts kļuva par ideālu simbolu: liels, bet tukšs un neapmierināts impērijas vēlmes monументs, kurš atrada savu īsteno mērķi, kļūstot par bezdomnieka bērna māju. Saviestīgs piemineklis kļuva par bēgavietu cilvēkiem, kuriem sabiedrība izmēģināja uz ielu.
Gavrošs ir neviens cits nekā bezdomnieks. Viņš ir parīžu ielas vēsture, pretrašanās un brīvības gars. Viņš dzīvo savos likumos, neatķertot autoritātes, un miršanas 1832. gada Jūnija sacelšanās barikādēs, aizsargājot republikāņu ideālus. Viņa māja kļuva par slonītu — varas simbolu, kuru viņš pārveidoja savā valstī, un to veidā uzsverot viedokli pret būtnēm.
Šajā kontrastā — Viktora Hugo zelta domām. Bastilijas slonīts, domāts kā kara slavas piemineklis, kļuva par nekāvīgu. Tomēr tas atrada māju savā ķermeni, kurā dzīvoja labākais brīvības un nelielākais būtnes romānā. Liela statuja, kura bija plānota impērijas godināšanai, kļuva par ieloknes brīvības un cilvēka solīdārības simbolu.
Slonīts stāvēja laukumā līdz 1846. gadam. Tad tas kļuva par ārieni, jo tas bija saglabājies tik labi, ka kļuva par bīstamu. To izbēga, un 1840. gadā viņa vietā uzstādīja Jūlija kolonu, kura saglabājas līdz mūsdienām. Napolēona lielās domās netika saglabātas.
Tomēr pēc Viktora Hugo slonīts ieguva nesāpēm. Miljons lasītāju “Atvainojumiem” atbildzināja šo koka lielāko gīganta, kurā dzīvoja mazais sacelšanās būtnes. Gavroša vārds kļuva par izpratnēmēju par ielu bērniem, un Bastilijas slonīts kļuva par simbolu tam, kāpat pat lielākais cilvēka darbs var atrast jaunu mērķi literatūrā un vēsturē.
Mūsdienās, kad mēs atcerāmām Gavrošu, mēs neviens neaprotē vienīgi personāžu. Mēs redzam bērnu, kurš māju atrada vietā, kur būtnes redzēja tikai atliekas. Un tas ir galvenā veidota veidota, kuru Viktoris Hugo pasludināja pasaulē.
New publications: |
Popular with readers: |
News from other countries: |
![]() |
Editorial Contacts |
About · News · For Advertisers |
Digital Library of Latvia ® All rights reserved.
2024-2026, LIB.LV is a part of Libmonster, international library network (open map) Keeping the heritage of Latvia |
US-Great Britain
Sweden
Serbia
Russia
Belarus
Ukraine
Kazakhstan
Moldova
Tajikistan
Estonia
Russia-2
Belarus-2