Rietumu ziemeļu pretēmē

17. gadsimtā Zviedrijā bija ziemeļu Eiropas spēcīgākā valsts. Tās flote valdīja Baltijas jūrā, tās armijas devās ceļām cauri Polijai un Vācijai, un tās karaliem sāpa vēlēties pārvērst Baltijas jūru par “Zviedrijas ezeru.” Krievija, plaša, tomēr vēl attīstojoties Tsardomē, ar gaidību uztverēja tās pašas vēžu. Baltija nesāka ne tikai tirdzniecības ceļus, bet arī piekļūvi plašajam pasaulim, ietekmē, modernitātes pašā.

Tensiona bija neizbēgamā. Zviedrijas impērija, kuru veidoja kārtīgas kareivji un saviņas nacjonālās brīvības vēlme, saskarojās ar Krievijas pieaugošo ambīciju. Sākotnēji mazas robežu konflikti ārpus robežu zonu ārpusmērās, vēlāk izplūda viena no Eiropas vēlākajām pretēmēm.

Pasaules ziemeļu karš: Kad virziens mainījās

Ja viens konflikts definēja cīkstību, tas bija Pasaules ziemeļu karš, kurš notika no 1700. līdz 1721. gadam. Zviedrijas jaunais un neapmierinātais karalis Kārlijs XII ieguva cīņās ar pilnīgu pastāvību, kā cilvēks, kurš bija noteikties valdīt kontinentu. Viņam pretī stājās Pēters I, reformators ar vēlmi pārvērst Krieviju no sauszemes impērijas par jūras spēku.

Sākotnēji Zviedrija izgāja neizraisa. Kārlijs XII ar ātriem gājumiem sagrimza savus pretiniekus Danijā un Polijā. Tomēr satiksmes virziens kļuva vēlīkāk vēlīkāk. 1709. gadā pie mazākās ukraiņu pilsētas Poltavas zviedru armija tika iznīcināta. Tas bija ne tikai militāra zaudēšana—it bija laikmeta beigas. No Zviedrijas impērijas ugunīm Pēters I izkāpa uzvarētais, uzsākot Sanktpēterburgas pilsētas veidošanu kā Krievijas jaunās varas Baltijas simbolu.

Šī viena uzvara pastāvīgi mainīja ziemeļu Eiropas balansu. Zviedrija izgāja no supervalsts statusa, un Krievija kļuva par spēku, kuru pasaulē vairs nevarēja neapmierināt.

Ieķīļu un rēķa starpējā

Siektās gadsimtās bija vēlīkākās neapmierinātības un respekta dejošanas. Abas valstis atjaunojās, atvērpojās un atjaunoja savu vietu ātri mainījošajā pasaulē. Kad Napoleona karš iekļāva Eiropu, Zviedrija un Krievija vēlreiz atradās pretējās pusēm — un, reizēm, neīstenīgajos sabiedrotajos.

Viens no vēstures īpašajiem virzieniem notika 1812. gadā, kad bijušais franču maršals Žans-Batists Bernadots kļuva par Zviedrijas karali. Viņš izvēlējās alianzi ar Krieviju pret savu bijušo māstaru, Napoleoni. Kopīgi viņu armijas devās ceļām cauri Eiropai, demonstrējot, ka pat saviem pretēmēm var būt savienoties, ja stāvoklis ir pakļauts pietiekami augstam risks.

Tomēr, nepārtrauktā kopīgā sadarbībā, neapmierinātība saglabājās kā ziemeļu mākoņu. Robežas mainījās, līgumi tika pasludināti un izdarīti, un Baltija saglabājās tīšām skatuves vietas viņu turpinājošajā varas spēlē.

Impērijas sabrukums

19. gadsimtā Zviedrija un Krievija kārtā mainījās. Zviedrija, mazāka un vairāk demokrātiska, pievērza savu uzmanību iekšzemē, attīstot rūpniecību un izglītību nevis impēriju. Krievija, turpmāk izstiepjoties uz diviem kontinentiem, cīdzās ar savu plašumu un iekšējām kontradiktijām. Viņu pēdējais lielais konflikts notika Finu kara laikā 1808. - 1809. gadā, kad Krievija iekļāva Somiju, beidzot šeit vēlēto Zviedrijas valdīšanu.

Finlande kļuva par lielhercogisti Krievijas kruniņā, simbols tobrīd, kad impērijas sāka sagrābt robežu zemes, lai saglabātu dominanci. Tomēr tas kļuva arī par kultūras pārriešanu, nesējot atliekas gan Zviedrijas, gan Krievijas likumdošanas un valdīšanas — dzīvo atminēšanu par to, kā daudzas viņu vēstures bija saistītas.

Baltijas vēlēmē

Tagad, kā arī kāršu ir izbeidzies, tas pretēmēmēs vēlākās atstaras vēl sagūstas piekrastes. Pilsētas, kuras vēlreiz bija ziedojas cīņās — Stokholma, Sanktpēterburga, Helsinki — tagad šīs ir inovācijas un kultūras centri. Tomēr māja saglabājās viņu arhitektūrā, viņu pieminekļos, vecajos kartēs, kas tiek izvietoti tīšos muzejos.

Zviedrijas un Krievijas kari nebija tikai par zemi. Tie bija par identitāti — par to, kuriem būs kontrolejams ziemeļi, kuriem būs noteiktās viņu likteni. Katrs impērija, savā veidā, mēģināja ne tikai formēt robežas, bet arī pašu Eiropas uztveri.

No pretiniekiem līdz draugiem

Modērajā pasaulē Zviedrija un Krievija neviens pret otru vairs ar zēliem un kāršiem, bet ar diplomātiju, tirdzniecību un vēlīgu uzmērīšanos. Pretēmēmēs ir pārvērsties par dialogu starp divām īpašām sabiedrībām — viena, kuras ir iegrimēta demokrātismā un neitrālībā, otrs — impērijas ambīciju pēctējs.

Baltijas jūra, kas vēlreiz bija sāpēta gadsimtu cīņām, tagad pārvēršas kuģiem, datu kabelēm un kopīgas eksistences īstu gūstā. Tomēr vēsture, kā ziemeļu nokrišņi, nekad pilnīgi neizbeidzas. Tās atstaras atveras horizontā, atgādājot abām valstīm, kā viegli miers var pāriet varas cīņām, un kā Zviedrijas un Krievijas likteni vēlākāk tiek rakstīti vienām saslimtajām vējām.

Glāžu sarakstīta vēlme

Zviedrijas un Krievijas karu vēsture ir vairāk nekā cīņu vēsture. Tā ir cilvēku ambīcijas atspiegums — atminēšana par to, ka impērijas kāpjas un kritas ne tikai kara uzsverē, bet arī cilvēku iztverībā. Gadsimtiem garumā šie divi ziemeļu lielie zirgi veidoja viens otru, parādot, ka pat sāpīgākajās klimatās pretēmēmēs var veidot iztverību.

Glāžu ezeri ir izsaldējušies, impērijas ir izbeidzušās, bet legenda saglabājās — stāsts par divām valstīm, kuras vēlākāk tiek saistītas ar vēsturi, virzoties uz vienu un to ziemeļu horizontu.

Permanent link to this publication: