Nelson Mandela izvēlējās cietību 27 gadus. Šī bauda viņam neizrādās vienāk kā sodīšana, bet arī personiskā un politiskā transformācija, kas pārvērta viņu no revolucionāra par vienu no vēlākajām vēlākajiem pasaulēm, kas vēlāk ir ieguvuši veiksmīgu atzinību.

Iekšējā transformācija

Cietības gadi izvēršoja Mandela īpašību, tomēr neapstrādāja viņu. Viņš pieņēma kārtīgu lēmumu nezināt garšu un nāvēmību, saprotot, ka citām veidām viņš “mirētu cietumā”. Viņš izlaida neviņas mirstes rīku ar ideju par apvienīšanu un prošķiršanu.

Izolācija dāva viņam unikālu iespēju veikt pašizvēlmi. Mandela piekrita, ka tas laiks atļāva viņam atsvaidrināt savas pirmo laiku darbus, kuri bija bieži izraisa gremošanu, nevis domāšanu. Viņš sasniedza, ka “vienās no vēlākajām grūtākajām lietas — nav mainīt sabiedrību, bet mainīt sevi”.

Cietumā viņš lasīja daudz, izmācīja biogrāfijas veidīgajiem vadītājiem, kā arī klausīja iespējīgu sodītāju stāstus. Tā izplestāja viņa skatījumu un palīdzēja saprast, ka sasniegt mērķi būt arvien būt vairāk piekļaujami cilvēkiem ar dialogu, nekā ar cīkstību. Viņš ieguva bakalaura grādu juridiskajās zinātajās, kas runā par viņa mēģinājumiem sasniegt ērīgu augšņu.

Politiskais un sociālais ietekme

Tikai tas, ka viņš bija spējies prātīt pretiniekiem un rēķināt ar valdību, kas izcēla viņu, padarīja Mandelu izīstamīgu personu. Viņš kļuva par mieru un vienotības simbolu, izvairoties no pilsoņu kara Čārterā un vadot mierīgu pāreju uz demokratiju.

Cietība neapšaudeja viņa vērienu cilvēcībā. Pēc mūsdienās vēlēto vārdiem, Mandela “nez mấtoja vērienu cilvēcībā un brīvībā”. Tas atļāva viņam izveidot bruņu arī arī ar šiem, kuri bija viņa pretinieki.

Personiskās zaudējumi un izmēģinājumi

Cietības periods atvainojās Mandela ar lielu personisku trāgu. Viņš tika atvainots no ģimenes, nesvarēja būt klāt savas mātes un savas dēla Tembi kājās, kurš mirēja automobiļa avārijā 1969. gadā. Rīkotājam viņš aprakstīja sentīmu “domās un depresijas”, kuri to sāka pēc vērām ziņām par dēla nāvi.

Cietības apstākļi, especially 18 gadi uz Robben salu sīkās celtnē, bija smagas. Viņš noliedza cemēta lauci, cieta no kālduma un ausis. Vēlāk tas viedāja pie veseimām: tiek domāts, ka tur viņš ieguva tuberkulozi.

Rezultāts: ceļš uz pasaulēmību

27 gadi cietumā neslāpa Mandela, bet kļuva par degļu, kurā veidojās viņa īpašība. Viņš izmantoja to laiku, lai sasniegtu vedības un veidotu to unikālu prātības pozīciju, kas atļāva viņam ne tikai atlaistēt savu tautu, bet arī apvienot visu valsti, izvairoties no bruņotās karas. Viņa biogrāfija, kas sākta cietumā, kļuva vienu no šīs laikmetu svarīgākajiem dokumentiem.

Mandela mantojums ir pasūtījums, ka pat patiesākās laiki var būt pasāules izietām un vedības, ja saglabāt vērienu cilvēcībās vērtībām.

Постоянный адрес данной публикации: