Dienas atradēšanu diena: brīvdienas, kuras esam nezināmi

22. jūlijā pasaulē neoficiālo svētku kalendārā ir īpaša un sirdsveida datums — atradēšanu diena. Ne, tas neir ar arheologa vai klāja meklētāja diena. Tas ir diena, kad mēs atcerāsies, ka dzīve ir bezgalīgs meklēšanas processs, un katru rīt esam iziešas no mājas, lai atrastu kaut ko. Mēs meklējam rūti, mēs meklējam smagas, mēs meklējam mīlu, mēs meklējam sevi. Šī diena ir iespēja domāt par to, ko mēs tiešām meklējam, ko mēs vēlam atrast vairāk, un ko mēs beidzot atrast. Un iespējams, atbildes būs ne mazāk uzskatāmas kā pašas atradējas.

Kas cilvēks meklē: nu no zaudēto lietas līdz zaudētajiem smagniem

Ja vēlētu uzticēt kādam cilvēkam, ko viņš šodienā meklēja, tas, iespējams, sāks ar: “Telefonu”, “Auscēļus”, “Okrāskus”. Mēs katru dienu zaudējam un atrastam objektus. Tas ir daļa no mūsu dzīves. Tomēr ir arī citā līmeņa meklēšana — nemateriālā meklēšana. Mēs meklējam darbu, kas nodrošinātu mūsu izpēcību. Mēs meklējam partneri, kurš saprot. Mēs meklējam savu vietu pasaulē. Mēs meklējam idejas, kas mainītu mūsu dzīvi. Mēs meklējam patiesību, bet dažreiz bāzāmēķojam to atrast. Šī meklēšana neapmierinās nekad, un tai nav skaidras karte.

Pētnieki runā, ka cilvēks ir būtība, kura vienmēr kaut ko neapmierina. Mēs meklējam to, ko mēs nav, un reti vērtējam to, ko mēs jau esam. Tomēr eksistences meklēšana ir progresa kārtība. Ja cilvēki nebeidzētu meklēt jaunas zemes, mēs neatvērētu Ameriku. Ja nebeidzētu meklēt jaunas medikamentus, mēs nekonkurētu ar daudzām slimībām. Meklēšana ir evolūcijas dziesma. Tomēr rutīnā mēs dažreiz meklējam tikai atbildes uz savu patiesību, piekrituvi, zinušo veidu, un mēģinām atrast neko patiesi jaunu.

Kas mēs vēlam atrast vairāk: ilūzija un vēlējumu realitāte

Uz virsmu mēs runām, ka vēlam atrast naudu, veiksmi, atzinību. Tomēr dziļāk — mēs meklējam neko citu. Mēs meklējam mieru. Mēs meklējam cilvēku, kurš pieņems mūs bez kondicionalitātes. Mēs meklējam smagas, kas atvērtu mūsu pastāvību. Mēs meklējam sevi — sevi, kura būtu pilnīga un brīva. Bet problēma ir, ka mēs dažreiz nezinām, kā tas izskatās. Mēs meklējam to, ko nevar aprakstīt vārdos.

Žēstnieks Kārlis Jungs uzskatīja, ka cilvēks meklē savu pilnību, savu “individualizāciju”. Tam vajags atrast tas daļas no sevi, kuras viņš esot slepkavīts, noraidīts, aizmirstīts. Un šī meklēšana ir vairāk nekā grūta. Tā nebeidzas ar jaunu lietas iegādāšanos vai darba uzņemšanu. Tā beidzas tikai tad, kad cilvēks pārtraušas bēgt no sevi.

Interesanti, ka kārtēm mēs meklējam vienu, bet atrastam dažreiz dažādu. Cilvēks, kurš meklēja slavu, atrastās vienību. Tas, kurš meklēja naudu, atrastās bezpastāvību. Bet tas, kurš meklēja mieru, atrastās izklāstības. Un tas arī ir daļa ceļa: mēs nevien nezinām, ko mēs tiešām vēlam, līdz nekonfrontējamies ar to pilnībā.

Kas cilvēks tiešām atrast: neugaidītas sūtības sudraba

Dažreiz mēs atrast ne to, ko meklējam. Mēs meklējam stabilitāti — un atrastām krīziem, kas mācīja mūs būt pieķeršamies. Mēs meklējam mīlu — un atrastām draudzību, kura izrādījās stiprāka. Mēs meklējam atbildes — un atrastām jautājumus, kuri izrādījās svarīgāki.

Patiesības atradēja nav vienmēr tas, ko mēs plānoti. Tas var būt nekasām sastoptais, kas mainītu mūsu dzīvi. Tas var būt grāmata, kuru esam izvēlējies rūstā, nezinot kāpēc. Tas var būt runa ar nezināmo cilvēku rindā. Vai arī tikai atcerība, ka mēs jau atrastām visu, ko vajadzējam, bet neatrastām to.

Dienā atradēšanu dienā pastāvējotās atceres par tām brīvēm momentiem. Mēs varētu atskatīties uz savu dzīvi un redzēt, kā incidenti kļuva par normāliem, kā zaudētie rūti vieda pie jaunām durvīm. Un tas ir īpašīgs darbs: saprot, ka mēs nevienmēr atrast lietas, bet atrast sevi šīs lietas, sastopēs, atklājumos.

Rezultāts: meklēšana kā dzīves veids

Atradēšanu diena nav par daudzuma un ne ar varietešanu. Tas ir par atzīmēšanos faktam, ka visa mūsu dzīve ir nepārtrauktā meklēšana. Mēs meklējam, jo mēs esam dzīvi. Mēs atrastam, jo mēs esam atvērti. Mēs zaudējam, jo mēs mācāmies atstāt. Šī cikls ir mūsu eksistences. Un iespējams, galvenā atradēja ir saprotēšana, ka meklēšana nevajadzētu pārtraukt. Ne ir kāda galējā punkta, kuram vajadzētu sasniegt, bet ceļš, kuru mēs vajadzētu izvietoties.

Šodienā varētu veikt vienu simplu eksperimentu: iziet uz ielu un kaut kautko nezināmām meklēt. Skaistu lapu, nezināmu augu, interesantu dialogu gaitēs, ideju, kas nolaidēsies nezināmā. Un jūs redzēsiet, ka pasaulē kļūst arī bagātāka, ja esat pieņēmuši meklēšanas attieksmi. Joģo, ka pasaulē ir daudzas atradējas — vajag tikai uztvert tos.

Постоянный адрес данной публикации: