Simeons un Jānis: divi ceļi uz vienu tīšanu

21. jūlijs. Ortodokšu kalendārā — svēto godmērs diviem virsvērtīgajiem, čiem vārdi reti runā tiek kopā, bet čīm likteni īpaši atbilst viens otram. Virsvērtīgais Simeons, Krista vārdās nesenās, un virsvērtīgais Jānis, kāds dzīvoja dažādās epochās, bet kopīgs ar vienu mērķi — kārtības atjaunošanas ceļā pa pasaulēmās labklājības pārtraukšanu. Viens — bezbaidīgs gaidītājs, kurš izšoka apkārtējošos, otrs — mierīgs inkogs, meklējošais bezmīlību. Kā mēģināt izciltvērtēt šos svētus mūsdienās, pasaulē, kur visas lietas izmērajas pēc vērtības un efektīvitātes? Viņu dzīve ir izbaudes, un šī izbaudes skaņas mūsdienās.

Virsvērtīgais Simeons: bezuma, kas bija viedība

Simonejs dzīvoja VI. gadsimtā sirijas pilsētā Edesā. Viņš bija no tiem, ko sauc par «Krista vārdās nesenām». Tās ne bija psihiatrijas sensā. Tie savprātīgi atteicās no normām un priekšlikumiem, lai iznīcinātu cilvēku brīvprātību un parādītu, ka pasaulē, ko daži sauc par bezuma, faktiski ir vienīgais ceļš uz Dievu. Simonejs gāja pa ielu bez kājokļiem, nēsāja cītus odēnas, runāja pēc rūpēm, iztzināja neskaidrības un cīņas. Tomēr šeitējošajā bezumā bija labākās svētības.

Viņš izvēlēja šo ceļu, jo saprotēja: parasti izvēlētais mūkus ceļš, cik strīdīgs tas nebūtu, dažreiz kļūst par rītību. Bezuma neļauj atslapāties nevienu brīdi. Tā piespēj sistēmiskumam, jo viņš vienmēr ir izpostīts. Tā ir augstākā forma brīvības no cilvēku mīņas. Simonejs mācījās skatīt sevi Dieva skaistumā, nevis pulcī. Un tiešo šīs spējas padarīja to īpaši blīvu mūsdienām, kad mēs visi esam aizvainīti ar savu attēlu un statusu.

Virsvērtīgais Jānis: tīšana, kas runāja gaidītāk kā vārdi

Jānis dzīvoja vēlāk — VIII. gadsimtā, bet arī austrumos. Viņa dzīve ir pilnībā pretēja Simonejam. Viņš meklēja izolāciju, bezmīlību, kā paslēpties no pasaulēs atvainojumā. Viņš pastāvēja gados izolācijā, barojoties tikai ar ciemuri un ūdeni, vēlējot dienas un naktīs. Viņš neveica neīpašiem darbiem, ne atrāka uztveres. Tomēr viņa iekšējā dzīve bija īpaši intensīva, un arī slēgtās sienas viņš kļuva par vēlīgu viedokli visiem, kuri meklēja viņa padomēm.

Jānis mācīja, ka tiesīgā cīņa notiek ne ar ārējiem pretiniekiem, bet ar sevi. Gremošana, brīvprātība, nāvēmība — tas ir tiešie demoni, ar kuriem jācītas. Viņa ceļš ir ceļš pārtraukšanas, kur katrs vārds veicināts, katrs skats kontrollēts. Pasaulē, kur mūsu apkārtējošo gaismu veido beidzams skaņas, Jānis atceras: reizēm labākais ir klājies. Kādoties tīšanā. Un šeit tīšanā saskarties ar Dievu.

Divi ceļi — viena mērķis

Simonejs un Jānis izskatās pretēji: viens — publikas bezuma, otrs — slēptais virsvērtīgais. Tomēr faktiski viņi ir vienas stangas abas galvas. Abi atteicās no pasaulēmāko standartiem, abi meklēja Dievu ne caur ārējo dienām, bet caur iekšējo pārveidošanu. Abi zina, ka cilvēka galvenais pretējs ir viņš pašs, viņa pieslēgumi, viņa ego, viņa baidība neapmierinātībā. Simonejs iznīcināja šo baidību ar pakļaušanos, Jānis — ar izolāciju. Tomēr abi sasniedza vienu: viņi kļuva brīvi.

Viņu atmiņa ir atmiņa par to, ka uz Dievu ceļi ir daudzi. Un ka katram jāizvēlas savs ceļš, kurš atbilst viņa iekšējam ārējam. Nevar kopēt cīņu, var atrast savu. Simonejs un Jānis ir piemēri, ne neveidni. Viņi runā, ka nesaprotēties, nesaprotēties būt tīšiem, svarīgs ir būt droši tam, kas ir iekšēji.

Kā viņu atmiņa var dot mūsdienu

Skaitļu gaisma epochā, kad katrai mums katru dienu sasniedz desmiti simti ziņu, kad mūsu dzīve kļūst par publikas spektāliem, Simonejs un Jānis atceras par galveno. Pirmais, par nepieciešamību iekšējo patiesību. Vairāk ir vieglāk būt svētam citu mītī, nekā būt sevi. Simonejs iznīcināja šo stērējonu, izvēlējoties bezuma pret maldīgas pilnības. Viņš parādīja, ka ārējais nav svarīgs, ja iekšējā ir maldīgas.

Otroks, par vērtību bezmīlībām. Jānis mācīja, ka nebūt nepieciešams būt gaisām, lai būtu uztverti. Tīšana ir telpa, kur mēģināt saskarties ar sevi un ar Dievu. Bez tīšanas mūsu dzīve kļūst par beidzamos braucēm. Tāpēc svēto atmiņas diena ir iepriekšējais, lai lēmētu, izkāpt, pārtraukt un uzdot: «Kas esmu? Kādi esmu teikt? Kāpēc?».

Trešo, viņi mācīja, ka nav jābaidās no nekonvencionālības. Simonejs bija bezuma, Jānis — izolācijas. Abi bija «ne no pasaulēmāko». Tomēr šī nekonvencionālība padarīja viņus svētām. Mēģinām būt neatšķirīgiem, baidām, ka neapmierinās, viņu dzīve ir pierādījums, ka būt neatšķirīgiem reizēm ir vienīgais ceļš būt īstam.

Apvienojums: divi vēlētāji bezgalībā

Virsvērtīgais Simeons un Jānis nav tikai baznīcas kalendāra vārdi. Tā ir dzīvākie atmines par to, ka cilvēks var būt brīvs pat pievēršanās situācijās. Ka svētība netiek mērīta ārējiem pastāvībām, bet iekšējā stāvoklī. Svēto atmiņas diena nav atmiņas diena, bet iespēja atcerēties par galveno. Par to, ka katrai mums ir atvērtais ceļš uz vēlākām lietām nekā tikai izdzīvēšanu. Par to, ka mēģināt atrast savu ceļu — pat ja tas izskatās bezuma vai pārāk tīšs. Un ka ceļa beigās nav tukšums, bet pilnība, ko nevar iegūt un nevar ieguvināt, bet var saglabāt tikai ar vērām un mīlu.

Постоянный адрес данной публикации: