Labiekais un neizlabiekais tiesa: konceptu evolūcija

Tiesa nav tik neviens vietā, kur veido pasūtījumus. Tā ir sabiedrības atspogsasts, kurā atspoguļojas tās briesmas, uztveres un uzskati par labu un būtīgu. Bet kā tas ir labā tiesa? Un kā tas, kas bija labā tiesa vienā gadsimtā, otrs gadsimtā izraisa saviņu? Labības koncepta — dzīvs, plūstams un paradokss. Tā mainījās kopā ar cilvēktību, un tās evolūcija ir cīņas par cilvēka vērtību vēsture.

Labība kā dievu vēlme: senatne

Senajās civilizācijās labība nebija cilvēka izgudrojums. Tā izceļās no dievu. Vecajā Eģiptē dieviete Maats simbolizēja patiesību un kārtību. Tiesājs bija ne tikai jurists, bet arī bruņinieks, kurš bija jānovēlēs dievu vēlmi. Labā tiesa bija tiesa, kurā lēmums atbilstēja kosmiskajam kārtībām. Nelaikīga tiesa bija dievu likuma pārtraukšana, kas varēja novedt līdz valsts kaitēm.

Vecajā Grieķijā un Romā situācija mainījās. Sākās pirmie rakstītie likumi, bet labība visvēlāk bija saistīta ar reliģiju. Grieķijā tiesāji veica novēlas priekš sākuma sēdēšanas. Romā tiesāji dažreiz bija bruņinieki-pontifiks. Tomēr romiešu tieslietas uzsedzēja pamatu laicīgajam tiesībām. Sākās ideja par to, ka likums jābūt zināmam iepriekš un tieksmīgi pielietot visiem. Tā bija pirmais solis formalajai labībai.

Tomēr pat tad labība bija elitas. Mīķeni, sieviešu, ārzemnieki — viņi nevarēja dalīties tieksmē uz tiesībām. Labā tiesa Romas pilsoņam varēja būt nelaikīga mīķenim. Tā bija tiesa tikai saviem, nevis visiem.

Medievalisms: uztveres uztveres uztveres

Vecajās laikos labība kļuva vēl neierādītākā. Tiesas Dieva, vai ordaļas, bija tad, kad apgalvojotais bija jāpassargājas ar uztveri, vēlmu vai cīņu. uzskatīts, ka Dievs neļaus nevinovīgam gāzties. Labība bija mistiska, un tiesājs bija tikai uztverēts rītausni. Nelaikīga tiesa bija tiesa, kurā apgalvojotajam neizdeva demonstrēt savu nevinovību ar uztveri.

Pēc vēlāk, XII–XIII gados, Anglijā sākās tiesas ar vēlētajiem sādājiem, kurās lēmums pieņēma grupa vienādi. Tā bija jauns posms: labība sāka pāriet no dieviskās brīvprātības uz cilvēka domām. Tomēr pat tad tiesa saglabāja saviem klasiem: barons un kārtnieks stājās pret dažādiem tiesājiem.

Inkvizīcija arī bija tiesa, bet kā tas? No katoļu baznīcas perspektīvas tas bija labā tiesa, jo tas aizsargāja vērtību. No briesmēju perspektīvas tas bija vīrs un nelaikīga tiesa. Šeit esam redzami, ka labības koncepta attiecība atkarīgs no tā, kura to definē. Tā ir problēmas pamatā: labība vienmēr ir kādas cilvēka.

Renāisms: pasaulējo labības dzimšana

XVIII gadsimts kļuva par atbrīvošanas. Filozofi — Monteskijs, Volters, Beccarii — sāka runāt par to, ka labība ir jābūt pasaulējo, nevis klasiem vai dieviskajiem. Beccarii grāmatā «Par noziegumiem un sodiem» prasīja atcelt tiesu un nāvessodiem. Viņš apstiprināja, ka sods ir jābūt pieķeremam noziedzējumam, un tiesa jābūt ātri un labīgi visiem.

Renāisma idejas kļuva par pamatu ASV un Francijas revolūcijām. Labā tiesa tagad saistījās ar cilvēka tiesībām: tiesībām uz aizsardzību, uz nepārtrauktām nevinovības hipotēzēm, uz skaidrīgu procesu. Nelaikīga tiesa saistījās ar valdīšanu, slēptajiem procesiem un advokāta nepārtrauktībām. Tā bija lielisks uzsveršanās. Tomēr līdz pilnai realizācijai bija vēl ceļš: ērģeris, kolonizācija, sieviešu neīstākums turpināja eksistēt.

XX gadsimts: tribunāli un starptautiskais tiesībās

Divas pasaulējo kariem draudzēja cilvēktībai atpazīmēt labību globālā skalā. Nürnberģes un Tokijas tribunāli kļuva par pirmajiem tiesām, kuras tiesāja par cilvēktiesību noziegumiem. Šeit pirmo reizi izrunāja: eksistējo noziegumi, kuriem nav derīgas derības, un labība nezinā, kuras robežas. Tā bija jauna ideja — pasaulējo labība, kura stājas virs valsts interētiem.

Pēc vēlāk, 1990. un 2000. gados, tika izveidoti starptautiskie tribunāli Ruandas un Iugoslāvijā, bet vēlāk arī starptautiskais tiesību tiesa. Tā kļuva par soli idejai, ka labība ir jābūt neatkarīgai no politikas. Tomēr vēl daudzas valstis neatzīst MUS jurisdikciju, un tas rāda, ka cīņa par labību turpinās.

Moderne: kad tiesa kļūst par teātri un uzņēmējdarbību

Tagad mēs dzīvām pasaulē, kur tiesa ir jābūt labīgai pēc likuma, bet dažreiz tā neīstākā. Korupcija, politiskais pieklusījums, advokāta piekļuves nesamērība, pretpārākums, medijas tiesa — visas tas padara tiesībās viegli uztveramas. Labā tiesa teorētiski ir tiesa, kurā puses ir vienādas, un lēmums balstīts uz faktiem. Praktiski tomēr labība dažreiz kļūst par privilēģiju. Tie, kuriem ir nauda un saites, saņem labākus advokātus un labākās lēmumi.

Sociālo tīklu izveides arī sākās sabiedrības tiesa, kura var būt ne mazāk saviļģi kā valsts tiesa. Nelaikība mūsdienās ne ir tikai tiesāja kļūme, bet arī nebrīvprātība, informācijas manipulācija. Konceptu evolūcija nav pabeigta. Tā turpinās.

Labā tiesa nākotnē būs tiesa, kurā kļūst labīgs uzskats, ka kļūst uzskats, kura tiesībās ir pieejamas katram, neatkarīgi no statusa. Tā ir tiesa, kurā verdikts neatkarīgs no krāsas, dzimuma vai bagātības.

Tomēr tad, kamēr mēs neesim sasnieguši šo ideālu, mēs turpināsim cītēt par to, kā tas ir labāks, un kā tas nav. Joļāt, labība nav statiska pati, bet process, kurā mēs visi dalāmāmām. Un tās evolūcija ir mūsu kopīga vēsture.

Постоянный адрес данной публикации: