Čaja kultūrās dažādos pasaulē un tautās: universālais valoda, ko uzglabāto

Pasaulē, no bruķainajiem bāzāriem Stambulā līdz tīniem čaicēm domikiem Kioto, ir viens uguns, kas apvieno cilvēkties. tas sāp, paslāp, uzved un veido piekāršanos komunikācijai. tas ir čaja. Tās vēsture sasniedzis tūkstošus gadus, un tās ģeogrāfija apvieno visus kontinentus. kaut kādam kultūrai čaja ir rītogs, citai — ikdienā, trešajai — filozofija. Tomēr visur tas paliek simbols svešķības, sāpēm un cilvēces sirds ugunība. Kāda cik tautas uzglabā čaju, kādas vērtības tas procesā pievēršas un kāpēc tas uguns kļuva par universālo valodu, ko runā visi?

Ķīna: čaivēsturēm kā čaivēsturēm

Ķīna ir čaia izcelsme. Čīnā, saviem vārdiem, 2737. gadā p.m.ē. impērijas ceļnieks Šen-Nun nekas neapzinājot, atklāja čaia smaku, kad lapas upuri ar garšo ūdeni. No tā laika čaja Ķīnā kļuva neviens nav tikai uguns, bet arī nacionālas identitātes dalība. Čīnā eksistē daudzas čaia veidas: zaļš, oolong, sarkanais, pu-er, baltās — katra ar saviem rakstīriem un pārvaldīšanas veidiem.

Tomēr galvenais Ķīnas čaivēsturē nekas nav pašā čajā, bet procesā. «Gunfū-ča» — čaia pārvaldīšanas mācība — ir meditācija, kurā svarīgas katra kustība, ūdens temperatūra, ēdas veids. Čīnieši negrābijas čaipietojumā. Viņi uzskaidro aromātu, krāsu, garšu, un pašs process kļūst piekāršanos domāšanai un runāšanai. Čaja Ķīnā ir dzīves filozofija, kurā simplebs kļūst par augstāko gudrību.

Japāna: čaia ceļš uz sevi

Japānas čaipietojums, «ča no ju», ir atsevišķa pasaule. tas uzsākas ar budismu un šintōisma rēķiniem un mērķis nav tikai pārtraukt čaju, bet sasniegt iekšējo harmoniju. cеремониja var ilikt dažādas stundas un katrs tās stadijs ir izstrādāts līdz gandrīz detalēm: no ausis izvēles līdz rīķa kustībām. Matcha — pulkstenveida zaļš čais — tiek veikts vērpiņā līdz šķērām, un šī viegli veiktā darbībā ir dziļa filozofija.

Japānā čaja nav tikai uguns, bet ceļš uz sevi. tas mācā piekritēmumu, pievēršanos detaļām un spēju vērtēt brīžus. atšķirībā no Ķīnas tradīcijas, kurā čaja ir garšuma svētki, Japānā tas ir vairāk meditācija kustībā. un pat ikdienā japāņi čaju uzglabā ar uztverēm, būt arī parastajā zaļajā čajā pēc vēlmes vai čajā bēnto kastītē.

Anglija: čaja kā rītogs un sabiedrisko klējēju

Kad esam klausās «čaja», daudziem no mums pirmo atminēties ir angļu attēls ar čaiku. Angļu čaivēsture nav tikai vēlīgums, bet arī nacionālas īpašība. «Piektais stundas čajs» — piektais stundas čajs — kļuva par briteru dzīves stila simbolu. tas ir laiks, kad darbs atstāj, un uz pirmo vietu nāk komunikācija un atpūta.

Anglijā čaju uzglabā ar pienu, un tas izraisa bezgalīgas diskusijas: ko pirmo neliēt — čaju vai pienu? Traditionally tiek uzskatīts, ka pirmo pienu, lai garšais čajs neizzudinātu fārglāžu. Angļi mīla vērājo sarkanajā čajā ar cukuru. Čaja Anglijā nav tikai uguns, bet sabiedrisko klējēju, kas apvieno cilvēkus darbā, mājās un pat parlamentā. tas ir simbols komforta un stabilitātes.

Turcija: čaja kā austrumā starpniecība

Turcijā čaja nav tikai uguns, bet dzīves veids. Turkis čāju uzglabā melnājām, tulīpa veida stakāņiem, ar lielu daudzumu cukura, often ar daļu rahat-luķuma. Čaja Turcijā ir simbols starpniecības. Kad esat ienākoši turķu ģimenē, tev neizbēgam uzticēt čaju. Tirdzniecībās un kafehausos čaju uzglabājās pastāvīgi, un tas kļūst piekāršanos runāšanai.

Turkēšu čajs nav tikai uguns, bet rītogs, kurš var ilikt stundas. tas tiek uzglabāts specielā divstāvu čaika bokšā: augšējais bokš pēc piešanas, apakšējais — ūdenim. un tas ir kaut ko austrumu, nemierīgu, gudru. Turkis uzskatās, ka čajs sāp ne tikai ķermeni, bet arī sirdi.

Marokko: metālains čajs kā mācība starpniecībā

Marokkō čaja nav tikai uguns, bet visas mācība. Čieši uzglabā metālains čajs («čai bi naana») — zaļš čais ar metālām un lielu daudzumu cukura. to uzglabājās mazās stakāņos, un tas tiek uzglabāts kā pilnīgs šovs. Mācis uzlīdz čaju no augšas, lai tas pieņēmētu oksidu un klājētos šķērām.

Marokāņu čajs ir simbols starpniecības un draudzības. Atvēršanās no čaia var būt saprotama kā ievainojums, un pat ja tev nav vēlams uztikt, tev visvārām izdots uztikt čaju trīs reizes. un tas ir dziļš nozīme: čajs ir veids, lai sagaidēt «svešķības labdienās», «es labprāt tevi redzēt», «tu esat drošībā».

Krievija: čaja ar samovru un garīgo runāšanu

Krievijā čaja nav tikai uguns, bet arī nacionālas identitātes dalība. Krievu čaipietojums ir dažreiz ilgais process, kurš saskaras ar garīgiem runāšanu, stāstiem un reizi arī ar dziesmēm. Samovrs ir krievu starpniecības simbols. tas stāv uz centra stola, ap kuru kopā saskaras visa ģimene.

Krievijā čaju uzglabā ar mērķi, melesu, sūšanām, pīragiem un sītiem. Sarkanais čais ar citruniem («čajs ar citruni») ir klasiķa. un «po-rušu» — tas ir, kad čaju uzlīdzis skābām un to uzglabā ar cukuru «pieaugušu». tas nav tikai veids, lai izdzesēt žēlu, bet arī veids, lai paslēptu laiku, dalīt jaunumus, sasaprotēt sāpēm.

Indija: čajs kā dažādas ikdienas daļa

Indijā čajs ir «čai», un to uzglabā visur: uz ielu, mājās, darbā. Indijas čais ir masala-čais ar pienu, cukuru un spicēm: kardamonu, koričnu, imbīru, gvelēdu. tas ir spicains, sāķīgs un sāpējošs. Indijā čaju uzglabājās gļēšu un mazām stakāņiem.

Čajs Indijā nav tikai uguns, bet ikdienas daļa. tas palīdz pēc rēķina, veikties ar nespēju un vienkārši mīlēt brīžus. Čaia ielu tirdzniecībās («čai valas») ir personāži, kas ir pazīstami katram. To čais ir ne tikai uguns, bet arī sabiedriskais eksperimentāls, kas apvieno cilvēkus no dažādām sociālajām slānēm.

Irāna: čajs kā ilgais runāšanas

Irānā čaja nav tikai uguns, bet mācība. Čieši uzglabā melnājo ar cukuru, kas often tiek uzlīdzīts kā daļai un ar čaju uzlīdzīts (nabat). Čaju uzglabājās mazās stakāņos, un to uzglabājās lēni, garšot katru gaidi. Irānas tradīcijā čajs ir laiks runāšanai, laiks runāšanai par jaunumiem un filozofiskajām temām.

Irāņi mīla čaju ar kardamonu un safranu, kā arī ar rozīvo ūdeni. Čajs Irānā nav tikai uguns, bet veids, lai pasliedzināt un mīlēt brīžus.

Kopīgs un atšķirīgs: kas apvieno visas čaia mīlētājas

Nepārtrauktās dažādas čaia vēstures veidas dažādas valstīs ir daudzas kopības. Visur čaja ir simbols starpniecības, visur tas veido piekāršanos komunikācijai, visur tas palīdz pasliedzināt. Čajs ir universāls valoda, kas apvieno cilvēkus bez atšķirībām kultūrā, valodā un reliģijā.

Atšķirības atspoguļo katra tautas raksturu. Ķīnas filozofija un japānas meditācija, angļu stiprais un austrumā starpniecība, krievu garīgums un indijas spicums — visas tas atspoguļojas čaikas kašķī. un, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc čajs jau dažādas sades kļuva par populārāko uguns pasaulē.

Sākums

Čajs ir vairāk nekā uguns. tas ir kultūras kods, kurš tiek pārsūtīts no paaudzes uz paaudzi. tas apvieno cilvēkus, veido mieru un atdzēš ar to, ka dzīvē ir lietas, kuras vēlams neizbraukt. Vai jūs uzglabājat zaļo čaju Ķīnā, metālains Marokkō vai sarkanais ar pienu Anglijā — jūs dalās starp veco tradīciju, kura saistī pasauli un mūsdienas, austrumu un rietumu, cilvēkus un kultūras. Tāpēc noraskies savu čaika kašķi, izliecīt gaidi un saproties kā daļa no šī piezīmēta pasaulē.

Постоянный адрес данной публикации: