cilvēks un laiks: kur mēs dzīvotmēlām

Mēs ir saglabājušies domāt, ka mēs dzīvotmēlā. Šī brīdīte — tagad, kad lasāt šīs rindas. Bet ja izskatīties piešķir, visas tas ir vairāk nekā tas. Mēs pastāvīgi uzsūcoties uz pakāpeni, mēs pastāvīgi uzsūcoties uz brīziem, un tikai reizēm, nekas, mēs esam šeit. Tāpēc kur mēs mēlām tiešām? Vienā no trīs laika zonās vai sāmērām visās? Un kas nozīmē \"dzīvot\" šeit kontekstā?

Neesamēgs tagad

Striktākajā izpratnē, mūsloka brīdīta neeksistē. Neirobiologi runā, ka mūsu pieņēmums aizkārtējas apmēram 80 milisekundēm — mēs pastāvīgi pieķeltas pakāpenī. Fizici pievieno: laiks ir ceturtais dimensija, un \"tagad\" ir tikai punkts līnijā. Mēs nevaram sagrābt tagad, jo tas jau kļuvis pakāpenī, kad mēs to saskatījām. Tomēr mēs to saskatām kā kaut ko reālu. Šī ir cilvēka domāšanas paradoksas: mēs dzīvotmēlām ilūzijā, kura veidojas mūsu atmiņām un sagaidīšanām.

Bet ja tagad neeksistē, ko tas ir? Ir tikai pāreja. Miliēšona, kas iznīko, kā vienāpadsmitā, kad tai parādās. Mēs varēm būt tajā, tikai kad neizmēģina to saglabāt. Tai irēmēcīgs, jo meditācija, sporta, kultūras, mīļība — tas ir stāvokļi, kur laiks iznīko. Mēs pārtraucēm to mērīt un tieši esam. Bet tas ir vairāk ekscepcija nekā pasākums. Parasti mēs neesam tagad — mēs dzīvotmēlām pie tos.

Pakāpenīgs kā personības pamatne

Katrs mums esam summa mūsu atmiņām. Mēs esam tas, ko mēs atminām. Mūsu īpašības, mūsu briesmas, mūsu vēlmes, mūsu reakcijas — visas tas ir izformētas pakāpenī. Mēs atgriežamies pakāpenī, kad mēs atmiņām, analizējam, salīdzinājam, atvainojam vai vēlējam. Pakāpenīgs neietekmē, tas pastāv ar mums visu laiku. Tas ir kā rūķis, kuru mēs nēsām, pat kad nesaprotam to smagas.

Bet dzīvot pakāpenī tas nozīmē būt to ķēzi. Nostāles, vīna, nespēlētas traumas — visas tas pievieno mums tam, ko jau nav. Mēs atkārtojam notikumus, ko mēs nevaram mainīt, vēlāk un vēlāk, kā zaķītām. Tas nav dzīve, tas ir atkārtojums. Cilvēks, dzīvotmēlām pakāpenī, nevar redzēt tagad, un neizbūvēt bruņošanos. Viņš ir pārtraukts, bet laiks turpinās ritikt. Un tas ir viena no visbiežākajām nepārtrauktām pastāvēšanas formām.

Būtība kā traumas un uzsākuma dziesma

Cilvēks ir vienīgs būtība, kas zina par mirstību. Un šī zināšana padara mums orientētos uz nākotni. Mēs plānojam, veidojam prognozes, baidāmies, uzsākām, mēģinām, mēģinām. Nākotne ir mūsu domāšanas projekcija. Mēs dzīvotmēlām tajā katru reizi, kad mēs domām par to, kas būs. Mēs atkārtojam scenārijus, sagatavojamas cienīgajām, gaidām radošības.

Dzīvotmēlām nākotni nozīmē pastāvīgi būt uzspiesti. Mēs gaidām, kad visas būs kārtīgas, kad mēs sasnieksim mērķi, kad būs vieglāk. Bet nākotne nekad nesasniedz. Tā pastāv vienmēr priekšā. Tāpēc cilvēki, dzīvotmēlām nākotni, dažreiz uztveras kā nesķietīgas: viņi dzīvo par tam, kas nav. Viņi neatzīmē mūsdienas, jo tai izskatās kā stāpene uz kaut ko lielāku. Bet ja nesaprotēm vērtēt stāpēnas, ceļš zaudē smarts. Cilvēks, dzīvotmēlām nākotni, atminās kā pūša, kura gaidām, bet nekas nesasniedz mērķi. Viņš vienmēr ir \"vēl ne\". Un tas ir arī viena no formas bēgt no sevi. No tagadmēlām, kuras prasa uzmanību.

Cilvēks dzīvot visos trīs laika laukos

Patiesībā mēs neizvēlēm vienu no tiem — mēs pastāvīgi trīs. Mēs atmiņām pakāpenī, mēs projekcijām nākotni, un mēs veicam veiktības tagad. Šie trīs virzieni eksistē sāmērām. Problēma nav tas, lai izvēlētos vienu, bet tas, lai atrastu balansu. Pastāvīgi daudz pakāpenī — mēs apmierināmies smagas. Pastāvīgi daudz nākotnes — mēs kļūstam traucēti. Pastāvīgi maz tagad — mēs pārtraucam uztvert dzīvi.

Mēģrība nav tas, lai atstātu pakāpeni vai nākotni, bet tas, lai neļautu tiem aizklāt tagadmēlāt. Tagadmēlāts ir saskarne. Tā ir vieta, kur pakāpenī un nākotne saskaras. Tikai šeit mēs varēm izvēlēties. Tikai šeit mēs varēm veikt darbības. Tikai šeit mēs varēm būt brīvi. Mēs nav obligāti mēļam dzīvot vienā laika laukā. Mēs varēm mācīties pārslēgties starp tiem osozīgi, kā starp rūdzeniem.

Ir prakses, kas palīdz atgriezties tagadmēlāt: gājēšana, kāršana uz kādu, fokuss uz uztverēm. Bet ir arī prakses, kas palīdz darboties ar pakāpeni (terapija, dienasgrāmatas) un ar nākotni (plānotāja, vizualizācija). Visi tas ir vienas daļas no viena. Svarīgs nav tas, kur mēs dzīvotmēlām, bet tas, kā mēs tas darām. Brīvi vai pakļauti? Osozīgi vai automātiski?

Rezultāts: mēs dzīvot starp

Cilvēks ir pārriežotājs starp to, kas bija, un to, kas būs. Mūsu dzīve ir starp atmiņu un uzsākumu starpā. Mēs nevaram dzīvot tikai tagadmēlāt, jo mēm nav orgāniem, kuri saprotu laiku citā veidā. Bet mēs varēm mācīties būt vairāk esamīgus. Mēs varēm mācīties neatkārtoties no sevi ar pakāpeni vai nākotni. Tagadmēlāts ir vienīgā vieta, kur mēs varēm mainīt savu dzīvi. Bet pakāpenī un nākotne ir tosēmēnas. Tie ir svarīgi, tie ir vajadzīgi, bet tie nesāmētēs nesapūtēt gaismu.

Permanent link to this publication: