Bastilha literatūrā, mākslā un kinos: kā cietoksnis kļuva neiznīcējamā simbola brīvībā

14. jūlijā 1789. gada Parīzes masas atvainoja mīkstu cietoksni-izuvesi. Šī notikums izšķirda pasauli un pastāvīgi mainīja vēsturi. Taču Bastija neatklājās — tai atradās jauna dzīve. Pastāvētajos gadsimtos tai kļuva viens no stiprimākajiem un dažādākajiem pasaulēs kultūras simboliem. Tā parādījās veidas lielāko romānu lappusēs, mākslinieku īstokos, teātra skenās un kinoskrēniem. Apstrieksātie cietokšņi kļuva par nesmirdzošu attēlu, kuru katras reizes pārplēš sist ar jaunu smēlu. Šajā rakstā mēs sāksim ceļojumu pa mākslas pasauli un redzēsim, kā Bastija ieguva savus jaunus veidus.

Bastija literatūrā: mērķis tumšumā, mistērijā un tiesībā

Literatūrā Bastija kļuva ne tikai par fonsu — tai kļuva par personāžu. Visticamākā tai realizācija kļuva romānā Viktora Hugo «Nolīgtoši». Šeit Bastija parādās kā vecā pasaules simbols, kurš rūpējas, bet neiznīca bezspēja. Kad romāna varonis Žans Valsžans atbrīvojas no katorgas, viņš visvītām nes arvien vēl klājot klētēm, un tas līdzīgs tas, kā Bastija, pat izpostītā, turpēja dzīvot cilvēku gaidījumā. Hugo ne tikai apraksta vēsturisko notikumu, bet arī Bastiju padara cilvēka patiesības un atbrīvošanas uzsveres metaforu.

Citas lielas franču rakstnieku, Aleksandera Dumas, romānā “Grafs Monte Kristo” izmanto Bastiju, lai veidotu mistērijas atmosfēru. Pārējākajām veidiem romāna darbība notiek galvenokārt citās vietās, bet cietokšņa-kuģi attēls pastāvīgi apstiprina virzienu. Viņš atstaro lasītājam, ka nesāpība var būt ievietota kalkētās sienās, bet tiesība vienmēr atradīs ceļu.

Probūtīgi vissenākais lasītāja ar Bastiju radošās saite ir uz teiktiem bagātajiem ieslodītajiem. “žēls ķirmeles” legenda inspiroja daudzus rakstniekus, no Voltera līdz Aleksandram Duma tēvu, kurš šeit tēmā veltīja ceļošanas triloģijā. Šajā romānā Bastija parādās kā vieta, kur kāršļvaldība slēp savus patiesīgākos sekretus. Tā kļūst par simbola neērkšanas, kuras var piesāpēt kādus, pat vairākākās cilvēks.

XX un XXI gadsimtos literatūras Bastijas attēls turpēja attīstīties. Modernie rakstnieki dažreiz izmanto to kā psiholoģiskās vai sociālās izolācijas metaforu. Bastija kļūst ne tikai kā ķermeņa izolsēšanas vieta, bet arī kā simbols iekšējo cietokšņu, kuras mēs izveido ap sevi. Tāpēc dažādos veidos tai parādās kā metafora briesmas, pretpārtējas vai sabiedrības normām, no kurām jāatbrīvojas.

Bastija mākslas attēlonā: nu no gravūrām līdz surrealismam

Pārākais slavenākais Bastijas attēls mākslas attēlonā ir Žana Bataista Lēžena “Bastijas atvainojums” (1789). Šeit esam šaurinātajā šaušanas momentā: masas, dimmas, vārti, izpostītajas sienas. Šī darba kļuva par revolūcionāro entuziāzma un cilvēku gredzena simbola. Tā tika izveidota gandrīz tieši pēc notikumiem, un tās vēsturiska vērtība ir liela. Taču interesanti citi: šeit nekas nav idealizēts. Mākslinieks attēlo realo cīšanas scenu, izsvēršot brīnuma un drāmas momentu.

Citi XVIII–XIX gadsimta mākslinieki veltīja Bastijai kā simbolam beigu epochas. Viņi attēloja to kā izpostītā, tukšu un izādāto. Šīs gleznas pilnas nостāļas un paslēptās triumfu. Piemēram, Juba Rasbera darbi, kas uzrakstīja cietokšņa izpostīšanu, rada uzrunes lietas un drāmas. Viņa gleznās mūra galdas nekas nesāk neārsts, bet kā uzrunes uz vēlāko uzvaras pār tirāniju.

XIX gadsimtā Bastija kļuva par brīvības simbola ne tikai franču, bet arī daudzu pasaulēs tautu. Romantizma mākslinieki izmanto to kā cīšanas metaforu. Piemēram, Ežēna Delakrua darbībā, especially viņa viedīgajā gleznā “Brīvība, viedojot rādītājus”, mēmšu nemaz nezinām Bastijas, bet viņu esam runājot. Šis attēls rodas no revolūcionāro Parīzes atmosfēras, kur Bastija jau bija izpostīta, bet viņa gars turpēja dzīvot.

Sūrreālisti XX gadsimta, piemēram, Salsvadora Dali, arī veltīja Bastijai, bet jau kā citā veidā. Viņi to kļuva par simbola piepressēto pasāknēti, kuras izolsētas patiesīgākās vēlmes. Viņu darbos Bastija nekas nav vēsturisks būve, bet arhētisks struktūra cilvēka psihiskajām.

Atsevišķi vēršo pēdas un modernajā mākslā. Mūsdienās Bastija dažreiz parādās graffiti, instalācijās un ielu mākslā. Tā kļūst par attēlu, kuru katrs mākslinieks interpretē pa savu veidu. Piemēram, Parīzes māju sienās var redzēt stīvās Bastijas attēlos, kas atcer pie viņa simboliskā nozīmes.

Bastija kinematogra�ā: nu no mutmašīnfilmām līdz blokbāsteriem

Kinematogrāfija, kā visvairākākais pasaulēs mākslas veids, arī neatstāja Bastiju neapmierinātu. No kinematogrāfijas sākuma režisori veltīja to šim attēlam. Pirmie nemutmašīnfilmi, kuri veltīti Francijas revolūcijai, obligāri iekļāva Bastijas atvainojuma scēnas. Tie bija pilni piegaismā un dramatizma, bet dažreiz neatbilstēja vēsturiskai patiesībai.

XX gadsimtā Bastija parādījās desmitos filmos. Visticamākais bija Aleksandera Duma romānu ekranizācijas. Katrā filmā Bastija attēlojas kā vieta, kur varoni cīlas par savu dzīvi. Tā kļūst par arenu, kur personāži demonstrē savu brīvību un izgudrojumu. Piemēram, triju mušketeņu filmās cietokšņa kameras Bastijā dažreiz attēlojas kā varonīm izolsēšanas vieta, kur no kuras viņi gribēja atkāpties, lai atjaunotu tiesības.

Bastija parādās arī ne tikai vēsturiskajās filmās. Modernajā kino tai dažreiz ir izmantota kā metafora. Piemēram, dažos psiholoģiskajos trilleros cietokšņa kļuva par simbola iekšējo izolsēšanu, un bēgšanas no tā scenas — kā atbrīvošanas no briesmas metafora. Šeit Bastija vairs nekas nav konkrēta vieta, bet universāls nesvobodības attēls.

Atsevišķi vēršo pēdas filmi, kuri mēģina atvērtēt Bastijas vēsturi. Piemēram, dažos franču komēdijās šīs attēla tieksmē tiek izmantotas ironiskās efekti. Tur Bastija parādās kā vecākā kārtas simbols, par kādu varētu sākt mazgaidīt, bet arī kā atgādījums par to, ka brīvība pieprasa pastāvīgu aizsardzību.

Jaunākajos gados, ar tehnoloģiju attīstību, Bastija sāka parādīties arī dokumentāros filmos. Pārēķinātajā grafikā zirītētāji varēja redzēt cietokšņa rekonstrukciju, uztvertēt to koridoros un sajūt XVIII gadsimta atmosfēru. Tā ir īpaši vērtīga, jo paša cietokšņa vairs neeksistē, un viņa attēls turpēja dzīvot tikai mūžīgajā gājē.

Bastija mūzikā un teātrī

Mūzikas teātris arī neatstāja Bastiju neapmierinātu. Opera, balets, mūzikas teātri — visur tai parādās kā simbols. Piemēram, slavenajā operā “Andre Šenē” darbība notiek revolūcijas notikumu fona, un Bastija kļūst par fona, kas veido varonīgu izkliedē. Tās attēls ietekmē mūziku, padarot to vairāk dramatisku un uztverušu.

Rock operā “La Révolution Française” Bastija kļūst ne tikai kā vieta, bet arī par galveno varoni. Viegles, veltītas Bastijas atvainojumam, atdzēšas kā brīvības himnas. Šis attēls inspirē komponistus un libretisti radīt darbus, kuri vēl mūsdienās tiek izrādīti pasaulēs labākajos skenās.

Bastija arī ir atstājusi pastāvīgu ietekmi uz rēķieniem. Francijas dzejoļi par revolūciju dažreiz min Bastiju kā cīšanas simbolu. Šie dzejoļi tika pārraidīti no paaudzes līdz paaudzei, un mūsdienās tie tiek izpildīti arī mūsdienās mūzikas mākslinieki, kuri turpēja atkārtot šo attēlu.

Bastija kā kultūras arheotips

Dažādos gadsimtos Bastija kļuva ne tikai par vēsturisko atradnes, bet arī par kultūras arheotipu. Tā ožo vairākās virzienos: cīšanos par brīvību, preiecēšanos pret apmierināšanu, mistēriju, kuras slepi virzienos sienās, un nesāpību, kuras jaukākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākākā
© lib.lv

Permanent link to this publication: