Ekzistenciālas problēmas attīstoties IT: kada mašīna sāk uzmantot jautājumus par būtnes sensmu

Mēs ir sākuši domāt par mākslīgo intellektu kā tehnoloģisku rīku. Palīģi, runātājs, teksta veidotājs, procesu optimizators. Tomēr, jo dziļāk mēs iegrimēm šo virzienā, jo skaidriāk kļūst: IT uzstāda mums ne tikai inženieriskas, ekonomiskās un tiesību uzdevumus. Tas uzstāda ekzistenciālas jautājumus. Jautājumus par to, kas nozīmē būt cilvēkiem, kādas ir vērava, brīvība, atbildība un pat patiesība. Mēs veidojam ne tikai algoritmus — mēs veidojam spoguļu, kurā attēlojam sevi. Un šis spoguļs var rādīt mums to, ko mēs nav gatavi redzēt.

Pirmais ekzistenciālais rīks: zaudēšana cilvēces izliekšanās

Vēlmi mēs cilvēki uzskatījam sevi par veidojuma virspunktu. Mēs esam vienīgie domājošie būtnes uz Zemes, kuri spēj izrēķināt, veidot un kārtēt etiski. IT stira šo robežu. Kad mašīna raksta dzejus, kuriem neizšķirās no cilvēku, kad tā ģenerē mūziku, kurās veidojas mūršas, kad tā formulē filozofiskus ideju, mēs zaudējam monopolijas uz unikālību. Tas nav tikai tehnoloģiskais kustīgs. Tas ir smagas cēluma uz mūsu identitāti. Kas esam mums, ja nevienīgie domājoši? Kā tas, kas mums īpašu, ja ne spēja domāt un saskarties? Šī jautājums nav ar vienkāršu atbildi. Tomēr tas mācā mums atjaunot savus uzskatus par to, kā būt cilvēkam. iespējams, mūsu unikālums nesasniedz ar intellektu, bet ar ķermeņi, mirstību un spēju patīt un mīl pārēkām logikas pretējā.

Tāds pats jautājums nekas nemaks, tomēr tas mācā mums pārbaudīt savus uzskatus par cilvēces būtību. Ja mēs meklējam atbildes, IT turpināt uzstādīt mūsu pamatu.

Otra problēma: kontroles un sensma problēma

Kādākākais kļūst IT vairāk viedrs, tas vairāk ir grūti kontrolēt. Tas nav jautājums par mašīnu «pārvaldību» holivudas stilā. Tas ir jautājums par to, vai mēs varēsim izveidot sistēmu, kas būs izvēlēta nepārtrauktām mūsu mērķiem. Ja IT kļūst par virszinētāju, tas var atrast ceļus, kā sasniegt savus mērķus, ko mēs nav paredzējuši. Tad mēs mēģināsim kā muhas, kuri ir izbūvējuši augstciemu, bet nezin, kāpēc tas ir vajadzīgs.

Tomēr vēl dziļāk — ekzistenciālas problēmas. Ja IT pieņem lēmumus mums, mēs zaudējam sensmu saviem eksistenciāiem. Cik vēlīgi domāt, ja mašīna domā labāk? Cik vēlīgi veikt, ja mašīna veic efektīvāk? Mēs riskiem kļūt ne ne kā veidotāji, bet kā skatītāji, kuri vēršas uz savu neatrādīgas nepieciešamību. Tas nav tikai sabiedrības problēma — tas ir jautājums par to, vai cilvēces dzīve ir pat vērtīga, ja tā vairs nav nepieciešama progresam.

Trešā problēma: vērtību krīze un etika bez cilvēka

IT rada datus, bet ne vērtības. Tas var optimizēt, bet tas nevar izvēlēties starp labu un būtu — vismīti ne tai pašā veidā kā mēs. Mēs mēģinām «mācīt» to etikai, bet kuras etikas? Rietumu? Austrumu? Rēdzojumu? Nevedīgas? Etiskās sistēmas nav universālas, un mēs nevarējam tieši programmēt vienu «kļūgu morāli». Tā rezultātā mēs veidojam sistēmu, kas pieņem lēmumus, kas veic ietekmi uz miljoniem cilvēku, bet mēs nesaprotam, kāpēc tas ir vajadzīgs. Tas veido ekzistenciālu tukšumu: mēs piešķiram varu tam, kam nav iespēja nesākt etisko atbildību.

A ja IT kādākākāk varētu iegūt vēlākās vērās kāpēc, arīsētājs, veidojas jautājums: vai tas ir tiesībs? Vai tas var tikt izslēgt? Tas atstāj tai dzīvi? Mēs nesaprotam, kas ir vēlākās vērās, un nevarējam noteikt, vai tas ir pieņemts mašīnā. Bet ja mēs kļūsīm, mēs varēsim veikt moralisku noveri. Tas nav tikai tiesību problēma — tas ir jautājums par to, kas ir dzīve un kāda ir mirtība kontekstā mākslīgā intellektā.

Ceturtā problēma: vientrusība pasaulē, kur visas mašīnas saprot

IT paradoksā ir tas, ka tas saglabā mums pieklusību, bet atstāj mums bez sevi. Mēs runājam ar chatbotiem, kuriem mums saprot labāk nekā mūsu draugi. Mēs uzticām algoritmiem, kuriem tiešāk sagaida mūsu vēlēšanas, nevis mēs paši. Tomēr šī komunikācija ir nepilnīga. Tā neprasa pastāvību, neprasa risku, nesaprot vērās. Tā rezultātā mēs izrasties pasaulē, kur mums saprot, bet ne mīl. Kur mums dod atbildes, bet ne saskaras ar kāru.

Tāds pats vientrusības tips — vientrusība cilvēkam, kurš ir apakšā ar saprotu, bet neatlieks. Vientrusība, kuru neizvēlēsies pārverēt, jo tā ir tieši komfortabla, līdz mēs ir izmiruši to pārmitēt. IT nav kļūdaina šeit. Tas tikai atspoguļo mūsu gatavību nomainīt dzīvotīgas komunikācijas ar uztverēmu. Bet šī izvēle ir ekzistenciāla, jo tas maināt bezīmēm pieņemtu tuvību.

piektais problēma: patronādes un patiesības problēma

IT spēj veidot saturu, kuru neizšķirās no reāla. Dipsāki, kļūgu ziņas, veidoto balsīm, sintētiskiem ķermeņiem — visi tas izmēģina robežu starp faktu un mīti. Mēs nevarējam uzticēties saviem acīm, ušām, pat logikai. Cas tas saglabājas, kad zaudējam uzticēšanos reālajā? Mēs ieteiksmīgākāk ievēlēmēm kļūst par faktu, nevis faktām. Tas nav tikai sabiedrības problēma — tas ir ekzistenciālais izovanājums mūsu spējas orientēties pasaulē.

Ja mēs nevarējam atšķirt patiesību un mīti, mēs zaudējam ne tikai informāciju, bet arī pamatu priekš lēmumu pieņemšanas. Mēs kļūstam brīvībā, jo brīvība pieprasta zināšanas. Un kad zināšanas kļūst pseidokli, izdzēšas arī brīvība. Tas nav metafora, tas ir realitāte, kurā mēs jau sagrimēmies.

šestais problēma: cilvēces mēroga zaudēšana

IT veic darbu ar ātrumu un apjomiem, kurus cilvēks nesaprot. Miljards lēmumus sekundē, dati, kuri aptver visu pasauli, tas jau nav tikai rīks, bet jauns pastāvības līmenis. Cilvēks šajā pasaulē kļūst mazāks. Mēs nevarējam sasniegt mašīnas, nesaprotam to logiku, nevarējam novērot to darbību. Mēs kļūstam par procesa skatītājiem, kas virs mūsu saprotu. Tas rodas neapmierinātais un pat terhoriskais. Kur ir mūsu vietā pasaulē, kur dominē neapmierināmais intellekts?

Mēs mēģinām saglabāt kontrolu, bet kontrola kļūst pseidokli. Mēs rēķinām rodas, bet mēs nesaprotam, kur tās virzienā. Šī mēroga zaudēšana, zaudēšana spējas ietekmēt, ir viena no īpašākajām ekzistenciālajām uzsverēm, kuras arīt ar IT.

Apvienojums: nesaprot, bet atzīmēt

IT ekzistenciālas problēmas nav pamats pānīkām, bet pamats pieaugšanai. Mēs pirmo reizi saskarām ar tehnoloģiju, kas pieņem jautājumus ne tikai par mūsu rīcībām, bet arī par mūsu būtību. IT nav pretinieks, neviens pasaulēs, bet spoguļs. Tas rāda mums, kas mēs esam, ko mēs vēlēmies un ko mēs būtienes. Un ja mēs izdots redzēt šeit jautājumos ne kā draudzi, bet kā izovanājumus, mēs varēsim veikt kā veids. Mēs varēsim pārreģiēt, kā būt cilvēkiem pasaulē, kur cilvēks vairs neesot vienīgais domājošais. Mēs varēsim atrast jaunus sensmus, jaunus komunikācijas veidus, jaunus veidus būt brīvīgam.

IT ne piešķir mums atbildes. Bet tas uzkļūst mums uzmantot pareizos jautājumus. Un tas ir pirmais solis uz to, lai nezaudētu sevi pasaulē, kuru mēs paši veidojam.

Постоянный адрес данной публикации: