Kšisztوف Занусси: arhitekts \"kino moralās bezāles\"

Vi sāka kā fizikists, pāriet uz filosofiju, un kļuva vienu no vēlākajiem Eiropas kinematogrāfijas režisoriem. Kšisztوف Занусси ir unikāla persona patiesi arī polu kinematogrāfijā, kurā pastāvīgi bija izplatīta intelektuālā dziļums. Viņa filmas neapmēģina, viņas uzsver, lai domātu, diskutētu, sagūstītu. Viņš uzņēmis apmēram pusotru simt filmu, pie kuriem viņš sarakstīja scenāriju, un tomēr saviļķināja kā autoru dažām grāmatām, kurās turpināja savus filosofiskos domājumus paplašināt uz rakstu. Viņa mākslas ir mēģinājums atbildēt uz ciešamākajiem cilvēka eksistences jautājumiem: kā dzīvot, kas ir labums, kur beidzas moralitātes robeža ar kompromisu? Un šeit meklēšanā viņš saglabā savu personīgu virzienu vairāk nekā pusotru gadu.

No fizikas uz filosofiju: ceļš uz kinematogrāfiju

Kšisztوف Занусsi dzimis 17. jūnijā 1939. gadā Varšavā. Viņa izglītība ir jau paša veida rēķins, kas klājas ar viņa mākslas sapratni. Sākotnēji viņš studēja fiziku Varšavas universitātes fizikas fakultātē (1955–1959), tad filosofiju Jagellonijas universitātes filosofijas fakultātē Kракovā (1959–1962). Tikai pēc tam, 1966. gadā, viņš beidza režisoru fakultāti Lodzas augstajā kinoškolā. Šī fundamentālā zinātniska un humanitārā izglītība vienmēr noteica viņa kinematogrāfijas stilu: viņš vienmēr saglabājās \"poētisku intelektuālistu\", kurš uzskatīja kino kā filosofiskās izteikšanas veidu.

Pirms iestāšanās kinoškolā, kopš 1958. gada, Zanussi uzņēma amatierfilmas, kuras ieguva balvas uz polu un starptautiskiem konkursiem. Viņa diplomーフилmas «Saskaņā ar provincijālo miršanu» (1966) kopš sākuma uzsverēja profesionālo sabiedrību, iegūstot balvas Venēcijas, Maskavas un Manheima filmu festivālos. Pēc tam sekoja vidējo garuma un dokumentālas darbi: «Cilvēks cilvēkam virzienā» (1967), «Reģistrācija» (1968) un dokumentālais filma komponistam Kšisztofam Penderecikam (1968). Šie rīki jau veidoja problēmu apgabalu, kas kļuva par centrālo viņa vēlākajā mākslas darbā.

«Kristāla struktūra» un autoriskās stila dzimšana

Zanussi reālais debūts lielajā kinematogrāfā bija pilnmetrāžas filma «Kristāla struktūra» (1969). Šī filma, kura padomju kinoverkā iznāca ar nosaukumu «Razdomājums», noteica viņa poētikas galvenās īpašības: dziļais psihologisms, īstā veidota vides un personāžu uzvedība, strīdīga attēlošanas stila. Režisora uzmanība atradās konfliktā starp pamatmoraliskajām vērtībām un modernā sabiedrības praktiskajā moralitātē.

1970. gados Zanussi ļāva aktieriem improvizēt, izmantojot atvērtos dialogus, īpaši tādās filmās kā «Kristāla struktūra», «Aiz mūra» un «Illuminācija». Šādā veidā viņš mēģināja «uzrādīt varoņus nemierīgu veidu, atstājot vietu nesakātajiem, pievēršoties uz garīgumu, nevis veidu», veidojot šādā veidā dramaturģisku spiedienu, kura izraisa psiholoģiskās vai moraliskās pozīciju konfliktu.

«Kino moralās bezāles»: nozīmīgas filmas 1970. gados

1970. gados Zanussi kļuva par atzītu virzienā, kurš polu kinematogrāfijas vēsturē ieguva nosaukumu «kino moralās bezāles». Galvenās filmas šajā virzienā bija tādas, kuras pētīja etiskās dilemas, kas rodas ideoloģiski nestabilajā pasaulē. Vienu no šī virzienā esošajiem klāstiem bija filma «Aizsargājošās krāsas» (1976).

Šajā periodā Zanussi pārgāja no vienkāršām stāvokļu struktūrām uz prātīšu formu: «Illuminācija» (1973, Lokaņo kinofestivāla Grand Prix), «Spīrāle» (1978, Kanņu kinofestivāla balva), «Kонтракт» (1980), «Konstanta» (1980, Kanņu kinofestivāla balva). Šīs filmās viņš pētīja brīvās vilnas dramu, mistērijas pieejamību ikdienā un, kā viņa koleģi Andžejus Kijovskis norādīja, «izraisa sapratni par neizbēgamām mirtību». Mirtība kļuva ne vien kā tema, bet kā idejiskais leitmotīvs, kas mainīja cilvēka pozīciju un uzsverēja meklēšanu neatliekamās metaekzistences dimensijām.

1980. un 1990. gadi: Eiropas mērogs un garīgās absoluta meklēšana

1980. gados Zanussi kļuva par Eiropas mēroga režisoru, realizējot savus kreativitātes plānus ne tikai Polijā, bet arī rietumos. Šī desmitgadēja vēlākākais nozīmīgākais filma bija «Gads kāpēm nepārtrauktās saules» (1984), kas viņam piekrita Venēcijas kinofestivāla «Zelta levi».

1980. un 1990. gados Zanussi, neatstājot problēmu sociālās etikas, dziļāk iegūst savu mākslas moraliskās aspektu pētīšanu. Garīgās absoluta meklēšana veido dramatisko asi viņa šī perioda filmās: «No tālu zemes» (1981, Jāņa Pavola II biogrāfija), «Pārvaldība» (1989), «Rīks rokas pie» (1992), «Mūsu dieva brālis» (1997) un «Dzīve kā mirtības slimība, kas pārnesama ar seksuālo ceļu» (2000, Maskavas kinofestivāla Grand Prix). Šīs filmās izraisa viņa kristieša uzskatus, kuri sākas ar viņa pašu izglītību, un kuri ietekmēja racionālisma un vērāmās uzskatu konfliktu.

Literārā māksla: filosofija uz rakstu

Kšisztofs Занусси ne tikai ir kinorežisors, bet arī dažādu grāmatu autors, kuras ir memorējošas un publikācijas veida. Viņa literārā māksla tiek arīkārtīgiem viņa kinematogrāfiskajiem meklējumiem. Viņš ir autors dažādām grāmatām, tai skaitā:

• «Par montāžu amatierfilmos» (1968)
• «Rādījumi par amatierfilmo» (1978)
• «Laiks mirt» (1997) — grāmata atminējumiem, domājumiem un anekdotēm
• « starp tirdzienu un salonu» (1999)
• «Kā mēģināt dzīvot? Mūsu stratēģijas» (2017, ruse valodā)
• «Filmy, kuras vairs neizņēmēs» (2022)
• «Samotnība Fausta» (2023)

Saviem grāmatām «Kā mēģināt dzīvot? Mūsu stratēģijas» viņš pārnes savus domājumus uz literāro virzienu, izmantojot savu biogrāfiju kā filosofiskās domājumu par varbūtībām, kuras cilvēkam piekrita sudraba. Viņš formuļēja savu metodu tā: «Mēģinu mēģināt ar savu neintelektu un bezvērtību, kā esu mēģinājies to pēc 70 gadiem… Mēģinu vēlreiz atcelt, neviņam atbildēt, un vēlākā grāmata būs no jautājumiem – visākajiem un vislabākajiem». Viņa grāmatas ir mēģinājums atbildēt uz veco jautājumu «kā dzīvot?», bet ne kā gatavas receptes, bet kā meklēšanas, kas apņem gandrīz visas domājošās cilvēka dzīvi.

Galvenās mākslas tēmas

Kritiķu definīcijā Zanussi mākslas «iesākas tajā virzienā, kas atzīst kinematogrāfisko tematiku». Viņa darbu galvenās tēmas ir īpaši pastāvīgas dažādos desmitgados:

• Brīvība un pakļaušanās — šī konfliktas personiskā un sabiedriskā izmēri.
• Moraliskais izvēles — situācijas, kur varoņš izvēlas etiskās dilemas.
• Cilvēka sudraba saite ar Absolūtu — garīgās dimensijas meklēšana pasaulē, kur tas dažreiz tiek neatļauts.
• Mirtības sapratne — motīvs, kurš, kā Andžejus Kijovskis norādīja, ir viņa mākslas idejiskais leitmotīvs.
• Racionālisma un vērāmās uzskatu konfliktā — konfliktā, kas sākas ar viņa pašu izglītību.

Kā Aleksandrs Jatkovskis norādīja, visos Zanussi filmās «spēcīgi izraisa autora esamību», un dažreiz lēmumi ir pieņemti neviņa stāvokļa logikā, bet neviņa stāvokļa logikā.

Mantojums un atzīšana

Savas ilgā karjeras laikā Kšisztofs Занусси ticis apbalvots ar daudzām ievērotām balvām. Starp tām ir Venēcijas kinofestivāla «Zelta levi» (1984), Kanņu kinofestivāla žūrijas balva (1980), divi Gdyņas kinofestivāla Grand Prix (1977 un 2000). Viņš ir arī ieguvējs Pāsinetīja kuba un Sergeja Paradžanova balvas «piedāvājumus pasaulēm kinematogrāfijā». Pašlaik Kšisztofs Занусси turpināja mācīt, nododot savu unikālo pieredzi jaunām paaudzēm kinorežisoriem. Viņš ir profesors Šveices Eiropes augstākajā skolā un profesors Kšisztofa Kiešļevskas kinoškolā Katovizē. Viņa filmas paliek svarīgas daļas ne tikai polu, bet arī pasaulēm kinematogrāfiskajā mantojumā, un viņa literārās darbi turpināja dialogu ar skatītājiem un lasītājiem, kuri meklē atbildes uz ciešamākajiem dzīves jautājumiem.

Постоянный адрес данной публикации: