Ornella Muti: itāliešu rokveida graziņa ar rjasanskā personības raksturi

Pasaulē ir aktreses, kurās atminēšanās vēlākāk veido roles. Ir tieši tieši, kurus atminēšanās veido ar grauzību. Un ir neapmainīgas, kurus veido mīts jau dzīvi laikā. Ornella Muti ir no šīs grupas. Tās acis skatījušies arī kārtībās visā pasaulē, tās vārds bijis simbols itāliešu kinematogrāfijas, un tās personīgas dzīve izraisa žurnālistu izklāstīšanos. Tomēr šīm zilenām, tūkstošiem fotoaparašu izkritēm un šampāņa kāpuriem, atliekšanās ir neļķērta izvirzīga dzīve — ar krievu radītājiem, dramatiskām kārtām un nelāpām dzīves virzienā. Par to runāt tā kā tā ir: bez pārākuma, bet ar uztverēm tās ceļā.

Bērnība, jaunība un pirmās dziesmas dzīvē

Francesco Romana Rivelli (Ornella Muti īstais vārds) dzimis 9. martā 1955. gadā Romā. Tās tēvs, neapolietis, bija žurnālists un dziedātājs, māte, estonietis izcelsmes, strādāja kā mākslas veidotāja. Tomēr tās izcelsmes lielākā mistērijā ir krievu radītāji no tēvoča puses. Ornelle Muti prādevedējs bija rjasnieks, un tāpat kā pati vairākkārt izrunājusi, šī saite vienmēr viņai dāvinājusi ārējo spēku. Bērnībā Francesco nesāka krievu runu mājā, bet ne runāja to valodā — viņa atlieka tikai melodiju, uztveri un atmosfēru. Kā pat aktīvā runājusi: «Es uztveru savu saiti ar Krieviju īpaši uz nesāpēšanas līmeni, tas līdzīgs kādaģētiskajam». Vēlāk tas uzsverētu uz neapmainīgu popularitātiem PSRS un īpašu mīlestību uz Dostojeviču un Čehovu.

14 gadu vecumā Ornella Muti noderēja uzrodenajām mākslas konkursos «Miss Kino», un tas kļuva par sākumu viņas kino karjerai. Viņa bija ļoti jauna, un režisors Salvatore Samperi, cēloties pie filmas «Brilliantā ģimene», sātās, nezinot, vai viņa varētu spēlēt būtnes. Bet patiesībā, šī bērnu naivitāte, kā arī siltās acis un prasme, kļuva par viņas vizitkarte. Vēlāk viņa uzņēmājās filmas ar Marcelllo Mastroianni, Adriano Celentano, Richardsu Harrisu. Patiesība slava nāca 1976. gadā pēc filmas «Sprogas veidošanās», kur viņa kopā ar Celentano veidoja duetu, kura kļuva kults miljoniem skatītājiem.

Golivuda vēlme un tās cena

1980. gados Ornella Muti okupēja Golivudu. Viņa spēlē ar Džēksu Nikolsonu, Marlonu Brando, Arnondu Švarceneggeru. Viņa bija europēšu diva, kuru vēlēja redzēt virsmās. Tomēr ceļš uz virsmēm bija grūts: viņa atteidzās spēlēt otrākās lomās, cīnījās par tiesībām sevi izvēlēt projekti un nebaidīja konfliktus režisoriem. Viņas skandāla atbūtība no filmas «Tri mīkstnieki» (patiesībā, viņa jau bija izpildījusi roli) — jo filmas veidotāji nebija gatavi gaidīt, kamēr viņa izskaidrotu dokumentus — kļuva par legendām. «Es neesmu mašīna, es neesmu spējīga strādāt uz vairākumu, es vēlēju dzīvot savu dzīvi», — izklāstīja viņa.

Tomēr šeit bija arī drāma: viņas baudītais ar itāliešu prodictoru Lucanu Franco bija stresīgs. Dēvas Natāšas un dēla Andreja dzimšana neizglābēja aliances. Vēlāk viņa izšķīrājās vēl trīs reizes — ar režisoru Federiko Fazzinettini un ar plāstiskām ārējām chirurģiem. Mūsdienās viņa ir vienā, un par to runā bez atvainojumiem: «Es apmācījās būt nesāpēmām, un tas mācīja esam sevi uztvertēt, ne nekā citus».

Ornella Muti un Krievija: īpašas attiecības

PSRS Ornella Muti bija superzvaigzne. Viņas filmas «Sprogas veidošanās», «Nevaināti vīraši», «Sir Roberts» saskrītēs miljoniem skatītāju. Viņas portretu runāja katrā ģimenē. 2014. gadā viņa pirmo reizi ieradās Maskavā filmas «Kristāls» pirmajā filmēšanā — un bija izrādīta savi vēlētās vēlma. «Es esmu saprotu, ka es nesāpu viesniece, bet es esmu mīluja». Viņa daudz runājusi ar krievu režisoriem, piedalījās filmu festivālos. Viņa saglabāja savu principu: «Es neesmu politiķe, es esmu cilvēks un aktīvists».

Savu mīlestību pret Krieviju Ornella izklāstīja viegli: «Krievi vienmēr esmu esmu mīluši cilvēks. Tie uztver, cieta, bet ne zaudē saviem iekšējām spēkiem. Tas ir labi pieķēries mājās. Viss tas, iespējams, ir tas pat rjasanskā krvi». Viņa atzina, ka vairākkārt lasījusi Dostojeviča «Idiota» un katras reizes atklājot kaut ko jaunu: «Tai nav tikai romāns, tas ir atklāšanās, kas līdzīgs manes savai garām».

Dzīves mācība: nekad nesavēt

Intervijās Ornella Muti dažreiz atkārto vienu frāzi: «Nevażā, cik reizes jūs kļūstot, svarīgs ir, cik reizes jūs atkal atkalājaties uz kājām». Šī filozofija gājusi cauri visas viņas dzīvē — cauri vecāku zaudēšanai, šķīrotiem, konfliktiem ar prodictoriem, sarežģītajām attiecībām ar bērniem (viņas dēls Andrejs miris 2015. gadā no vēršu karka, kas bija trāģija, pēc kuras viņa izgāja uz rāju tikai pēc gada). «Dzīve mācā mītēt stipri, bet līdz tam ir jāatļauj sevi būt vājām».

Viņa neatklāj, ka lieto plāstiskās ārējās chirurģijas pakalpojumus, bet uztver, ka skaista neesmīga. «Es vēlēju vecot vērtīgi, bet ne kā kukli. Galvenais ir saglabāt iekšējo gaismu». Viņa turpināja filmēt Itālijā, dalījās televīzijas šovos, ierakstīja audio grāmatas. Turpinājot, viņas plāni — dokumentālais filams par krievu rakstniekiem un, iespējams, apmeklēt Rjasanu, lai atrastu savu prādevedēja kāpuri. «Tas ir manas stāsta vēlme, un es grib pabeigt to rēķinu».

Ornella Mūtī mūsdienās: 70 gadus vecā

2026. gadā Ornella Muti sasniedza 71 gadu vecumu. Viņa saglabājās pieķērto, tomēr tagad viņas skaista ir kāda dažāda — viedrīga, mierīga, gandrīz kā aristokratiska. Viņa turpināja filmēt Itālijā, dalījās televīzijas šovos, ierakstīja audio grāmatas. Bet galvenais viņas darbs tagad ir savs šovs «Una vita da diva» («Dīvas dzīve»), kur viņa stāj par kinematogrāfijas slēptajiem, cilvēkiem, ar kuriem viņa saskrītē, un par to, kā saglabāt sevi ilūzijas pasaulē. Viņa nesekmē dzīvi, viņa dalās savu pieredzi: «Es neesmu mācītājs, es esmu sieviete, kas ieguva ilgā ceļš un nesavēt sevi».

Viņas nākamo plāni neesmīga: viņa grib rakstīt mēmuri, bet ne kā zvaigžņu romānu, bet kā atklāšanās par to, kas nozīmē būt sievietē pasaulē, kura prasī, lai viņa vienmēr būtu ideāla. «Es grib, lai manas stāsta palīdzētu citiem nesāpēt savai uztverēm». Viņa nesmeš ziedēt mieru, viņa meklē jaunus smēri. Un tas, iespējams, ir labākais viņas dzīves stāvoklis — būt kustīgā, nesapūstoties, nesapūstoties, nesapūstoties. Tomēr viņa saglabājās līdz šim interesantu, aktualu un dzīvu — ne kā ikonu, bet kā cilvēku.

Permanent link to this publication: